Sadzīves “metodika” izglītības kvalitātei

Šajā nedēļā (līdzīgi jau kā citās) bija daudz jaunumu 😊. Galvenais no tiem bija par Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas izglītības datu gadagrāmatas “Izglītība īsumā 2023. gadā” publikācijas Latvijas datu prezentāciju, kur uzsvars bija uz profesionālo izglītību. Mans kolēģis Viktors jau lieliski kopsavilka galveno, taču pārnest to īpaši sagatavoto darbu pāris rindās nav, nav vienkārši. Paldies kolēģiem, kas galvenos rezultātus teica un pat ir pieejams lielisks viedokļu raksts no profesionālās izglītības vadošajiem kolēģiem!

Taču šeit nedaudz par to, kurp biju devusies kā valsts pārstāvis-novērotājs – Starptautiskās izglītības sasniegumu novērtēšanas asociācijas (IEA) 64. ģenerālās asamblejas sanāksmē. Tas nozīmē vien to, ka bija iespēja piedalīties tajā daļā, kur tiek diskutēti publiskie rezultāti, taču vēl procesā esošie (kā piemēram, ICCS 2022 dati tika skatīti slēgtajās sanāksmes daļās). No vienas puses nedaudz arī brīnījos, kāpēc salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju un vēl daudz jo daudz valstīm, tomēr kā pamatpārstvji nav ministrijas vai izglītības satura centru pārstāvji. Par to noteikti jādomā vidējā termiņā, jo diskutētais ir būtisks tālākam darbam jau rīcībpolitikas un mācību satura jomās.

Saturiski kā būtisku ieguvumu vērtēju to, ka bija iespēja diskutēt arī padziļinātās izpētes iespējas mūsu pēdējā lasītprasmes pētījuma rezultātu kritumam (PIRLS 2021), bet par to noteikti vēl atgriezīsimies un jau ar metodiskā darba skicēm mūsu skolotājiem.

Starptautiskajiem izglītības pētījumiem ir liela priekšrocība dēļ tā, ka papildu lasītprasmes, matemātikas, dabas zinību jomu sniegumu novērtējumam, ir ļoti daudz apjomīgas fona informācijas. Protams, ikreiz ir labi aplūkot šīs fona informācijas ietekmi uz skolēnu rezultātiem, taču citkārt šāda fona informācija ir būtiska attiecīgajai problemātikai kā tādai. Viena no tēmām, kura bija aplūkota sanāksmē, bija par skolēnu izsalkumu (lūdzu skat. zemāk attēlu) ierodoties uz mācībām skolā.

Šeit, protams, var teikt, ka tā ir tikai izlase (bet spēcīga un metodiski pamatota – tāpat kā visam pētījumam) un, protams, var teikt, ka tās ir tikai skolēnu sajūtas (angl. – feeling hungry). Tomēr tas neizslēdz šo problēmas situāciju kā tādu. TIMSS pētnieki atzīmē, ka “4. klases skolēnu, kas ierodas skolā izsalkuši katru dienu vai gandrīz katru dienu, vidējie sniegumi dabaszinībās ir novērtēti ar 478 punktiem, salīdzinot ar 497 punktiem tiem skolēniem, kas skolā ierodas dažreiz izsalkuši, vai 504 punktiem tiem skolēniem, kas teic, ka tie nekad nav izsalkuši, ierodoties skolā”.

Par Latviju šoreiz redzam pārsteidzoši nelāgu ainu, jo starp IEA dalībvalstīm no Eiropas Savienības esam otrajā vietā aiz itāļu bērniem, un 34% latviešu bērnu teic, ka skolā ir ieradušies neēduši teju vienmēr. Katrs trešais latviešu skolēns, ierodoties skolā, jūtas neēdis. Pēdējā IEA Compass: Briefs in Education (22.izdevums), ko varējām lasīt sanāksmē un uzklausīt galvenā redaktora Dr. David Rutkowski prezentāciju, bija tieši izcelta šī tēma, atzīmējot, ka izsalkuma sajūta arī saistās ar vājāku mācību vidi stundās, vājāku disciplīnu, kas mazina iespējas labāk apgūt zinības. Otrs pārsteigums būtu lielā atšķirība ar lietuviešiem, kuriem nepaēdušo skolēnu īpatsvars ir vien 12%.

Par labu sev varam teikt, ka ļoti iespējams latviešu ģimenes ļoti paļaujas uz to, ka skolā bērns saņems gan brokastis, gan pusdienas, kas nebūt nav nodrošinātas visās valstīs. Tomēr cits jautājums, kas diemžēl iezīmē kopīgu kontekstuālu izglītības kvalitātes problēmu – rūpes par skolēna labbūtību, par skolēna spējām mācīties ir saistītas arī ar skolēna fizisko stāvokli. Un... ļoti iespējams, ka jāaudzina [mūs] vecākus, kuriem ir savas atvasītes vienmēr jāpabaro pirms tās uzsāk dienas mācību gaitas, lai stundās pirms pirmās maltītes tie nav badaini agresīvi un spējīgi kārtīgi mācīties. Tik vienkārša “dzīves metodika” izglītības kvalitātei.

Ar sveicieniem,
Dace

Pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz avotu obligāta.