Vai mūsu bērniem pietiek skolotāju?

Laba skolotāja ietekme uz skolēnu ir paliekoša. Kā nesen emuārā lasījām – pat noturīga gadsimtos! Puspavērts ir palicis jautājums, vai mūsu bērniem pietiek skolotāju? CSB dati par brīvo darbvietu skaitu nozarēs liecina, ka – jā, arī skolotāju mums trūkst. 2020. gadā 1,0%, 2021. gadā jau 1,2%. Tomēr ir vēl arī Ekonomikas ministrijas izstrādātais darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma prognožu modelis, kas pretstata vēl papildus datus augstāk minētajam.

Šajā gadījumā Ekonomikas ministrijas izglītības nozares darbaspēka konstruētajā tirgū redzam, ka 2020. gadā [jaunākie dati modelī] mums Latvijā ir šīs nozares darbinieku pārpalikums, piemēram, 533 pamatizglītības un pirmsskolas pedagogu (piedāvājums 8631, pieprasījums 8078), 105 vidējās izglītības pedagogu (piedāvājums 8 950, pieprasījums 8 845), 59 profesionālās izglītības pedagogu (piedāvājums 3 819, pieprasījums 3 760). Jūs noteikti jautāsiet, kā tas nākas?

Daļa no atbildes ir tajā, ka – jā, Latvijā ir labs nodrošinājums ar pedagoģijas profesijas pārstāvjiem, taču diemžēl ne pilnā apmērā šis resurss nonāk līdz skolai vai arī tajā uzturas gaužām īsu laiku, lai to varētu uzskatīt kā aktīvu attiecīgās specializācijas darbinieku.

Kā mikroekonomikas fane [vismaz ne tik senā pagātnē], tomēr gribu vēl saprast, kas skaidro šī konstruētā tirgus nelīdzsvarotību, kāpēc tomēr ir vakances un ko varam darīt? Atbildes, protams, ir meklējamas daudz dziļāk nekā puslapas emuāra ieraksts. Taču viens no apstākļiem ir arī šī darbaspēka tirgus cena jeb darba samaksa. Cik esam gatavi maksāt saviem skolotājiem? Un cik skolotāji ir gatavi par šādu piedāvāto tirgus [līdzsvara] cenu strādāt? Pavisam nesen CSB publicēja jaunākos algu rādītājus un izglītībā strādājošo pilnas slodzes (30 st. nedēļā) darba samaksa 2022. gadā nebija glaimojoša (1 086 €). Protams, izglītības nozarē nebūt ne visi strādā 30 st. darba nedēļu un tāpēc pavisam vienkāršot šo nekādā ziņā nedrīkstam. Prātā varam vien puturēt to, ka jau sākot ar nākamo mācību gadu skolotāju pilnu slodzi veidos 36 stundas, un tas noteikti objektīvāk ļaus salīdzīnāt skolotāju un citu profesijas pārstāvju pilna laika ekvivalentu darba samaksu. Otrs jautājums, kāpēc tomēr ir vakances – ir gan saistīts ar reģionālo jeb divu teritoriju tipu Latviju, kur jādomā kā tomēr savienot šos abus veidus, lai būtu vislabākais efekts gan skolotājiem, gan bērniem. Pie vakancēm var arī minēt arī vecuma struktūras aspektus mūsu nozarē. Noslēdzošais jautājums par darāmo – ir atzīt, ka jau tuvā nākotnē, kā rāda Ekonomikas ministrijas prognozes, būs būtisks pieprasījuma samazinājums izglītības nozarē, un jādomā vairāk par to, kā spēt iesaistīt un noturēt jaunos pedagogus skolās, un cieņpilna alga ir svarīgs, bet arī tikai viens no faktoriem.

Pateicoties EM datiem, varam pozitīvi secināt, ka darba tirgū skolotāji ir pieejami, taču negatīvais secinājums – viņi diemžēl nestrādā mūs interesējošā nozarē – izglītībā. Tātad – atbildot uz sākuma jautājumu – vai skolotāju mums pietiek? Gribas teikt – jā! Taču kā allaž – Dievs slēpjas detaļās, un par tām noteikti vēl turpmāk šķetināsim. Šeit tik aicinām izmantot EM lielisko prognozēšanas modeļa rīku un pētīt ne tikai izglītības nozares, bet arī citu nozaru sagaidāmās pārmaiņas.

Ar sveicieniem,
Dace

P.S. Šodien smaidot pamanījām, ka TALIS vārda diena! Sumināti visi, kam tas svarīgi!

 

Pārpublicējot obligāta avota norāde.