Latvijas sieviešu ar augstāko izglītību [augstāka] vienlīdzība atlīdzībā

...jeb augstāko izglītību ieguvušās sievietes Latvijā atlīdzības līdztiesības ziņā ir trešā vietā Eiropas Savienībā aiz Slovēnijas un Zviedrijas.

Dažu pēdējo dienu aizķertā tēma par dzimumu nevienlīdzību darba apmaksā, kur redzam ne to glaimojošāko ainu par Latviju un Igauniju, ko nevar teikt par vadošo amatu sadalījumu, kur esam augstajā pirmajā vietā. Tad atkal atgriežos pie ierasta teiciena, ka Dievs ir detaļās. Arī šeit, ja lūkojam citu OECD publikāciju, kur ir salīdzināta darba samaksa augstāko izglītību ieguvušo vidū, tad tomēr arī šeit mēs esam augšgalā dzimumu līdzsvara ziņā (sk. attēlu zemāk). Tātad augstāko izglītību ieguvušās sievietes var teikt, ka Latvijā vēl salīdzinoši ir labākā situācijā nekā daudzās citās valstīs. Kas vispārīgi ļautu secināt, ka ir ļoti būtiska nevienlīdzība darba samaksā zemākos izglītības līmeņos.

Aplūkojot tuvāk jau starptautiskos izglītības pētījumus un izmantojot citu zinātnieku izpētīto*, jāsecina, ka PISA (Programme for International Student Assessment –Starptautiskā skolēnu novērtēšanas programma) rezultātus arī ietekmē dzimumu nevienlīdzības līmenis valstī. Jo lielāka dzimumu vienlīdzība, jo labāki rezultāti (samazinoties GII Gender Inequality Index par 0,1, PISA pieaug par 21-22,6 punktiem). Līdzīgi arī demokrātijas indekss valstī veicina skolēnu rezultātus PISA testos.

Paejot vēl vienu soli tuvāk tautas labklājības un tautsaimniecības attīstibas novērtējumam, diemžēl ātru atbilžu par to, kā vislabāk novērtēt savas valsts izglītības izdevumu efektivitāti nav. Vienā atziņā varu piekrist pētniekiem**, ka tādos gadījumos, kad mainot izdevumu līmeni nevar nofiksēt pārmaiņas nedz vidējā, nedz ilgtermiņā izglītības rezultātos, izdevumu līmeņa maiņu grūti nosaukt par efektīvu. Var gana drosmīgi apgalvot, ka tādos gadījumos tie nav efektīvi.

Kā tad salīdzināt un novērtēt Latvijas izdevumus izglītībā, to efektivitāti? Ārpus tā, ka ērti varam izdevumus vērtēt līmeņos, kategorijās. Šeit tomēr atgrieztos pie ierastās peer-country pieejas, kad mēs salīdzināmies ar līdzīga skaita nācijām un līmeņa tautsaimniecībām, lai godīgāk vērtētu to, cik ieguldītais eiro skolēnos ir devis sniegumu skolas gados un arī ieguldītais eiro jau pieaugušā darba spēkā ir devis iespējas audzēt tautsaimniecības līmeni. Jo mūsu tautsaimniecību pieauguma tempi vēl ilgi būs svārstīgāki, straujāki [nekā to valstu, kas nav piedzīvojušas 50 gadu okupāciju], un šo straujāko apstākli ir vērts nepazaudēt. Būsim optimisti ex ante pieņēmumos, un teiksim, ka tas iedod mums papildu iespējas arī straujāk pamanīt un ieviest pārmaiņas izglītībā.

Šobrīd Latvijā norit pieaugušo prasmju vērtēšanas pētījums, un lai varētu kvalitatīvi sniegt atbildes uz gaisā palaisto jautājumu par to, cik noturīgas un efektīvas ir dažādos laikos apgūtās zināšanas, ir vietā lūgums iedzīvotājiem neatteikt dalību šajā pētījumā un palīdzēt Latvijas zinātniekiem savākt šos datus, lai kopīgi vērtētu to, kā mēs darbspējas vecumā (15-64) apliecinām savu ražīgumu darba tirgū, apliecinām savas izglītības atbilstību darba tirgus dinamikai.

Šoreiz kopsavelkot, tik sakām, ka turpinām pētīt to, kā izglītības musturs ieguļas tautsaimniecības mainīgo vajadzību rakstā un arī, vai tas atbilst izpratnei par ilgtspējīgu attīstību.

Ar sveicieniem,
Dace

 

 

*J.Mazurek, C.F.Garcia, C.P.Rico, Inequality and Students’ PISA 2018 Performance: a Cross-Country Study, 2021.
**A.Afonso, M.St.Aubyn. Cross-country efficiency of secondary education provision: a semi-parametric analysis with non-discretionary inputs, 2006

Pārpublicējot obligāta avota norāde.