Arvien biežāk izskan bažas par to, vai ir prātīgi ignorēt tālruņu traucējošo efektu klases stundās (šobrīd liekot mierā mājsaimniecību ar bērniem ieradumus). It īpaši, ka labi redzam to, ka franču (jau kādus gadus atpakaļ), zviedru (pārliekot uzsvaru atpakaļ uz grāmatām, rokrakstu), angļu, holandiešu, itāļu, vācu (soli pa solim) bērnus izglītības sistēma tomēr vēlas ierobežot bērniem pašiem par labu. Dažādībai gan jāpiebilst, ka daļa amerikāņu vecāku šovasar steidz aizstāvēt savus bērnus un aicina neierobežot tālruņus skolās.
Līdz šim cerība ir, ka tādas skolas kā Druvas vidusskola ir vairākums, taču to nevaram nolasīt datos, ko teic salīdzinoši nesenais PISA pētījums. Redzam to, ka latviešu skolēni jūtas traucēti no tā, ka džinkst paralēlā pasaule tepat blakus stundās. Lietuvieši un igauņi ir zem OECD valstu vidējā, savukārt mēs esam top 10 no otra gala. Augstāk minēto franču, zviedru, britu, holandiešu, vācu un itāļu bērnu rādītāji arī ir labāki par mūsējo rādījumiem. Faktiski jau jāsaka, ka esam otrā vietā no beigām, ja skatām tikai ES dalībvalstis. Vien bulgāru bērni ir vēl kritiskāki pret to, ka digitālās ierīces viņus iztraucē stundās.
Avots: OECD PISA datubāze.
Kāpēc esam tik noturīgi pret šādu lēmumu arī mūsu skolās? Iespējams, ka gudru
skolu rīcība iedvesmo arī citas, ka – sak’, gan jau spēsim pieradināt šo sīkumu,
un skolotājs ar zinībām noteikti spēs parādīt, ka ir daudz vērtīgāks par
smieklīgajiem niekiem tālrunī. Taču... vai tā ir? Ja skolotājs tiešām to spēj,
tad tālrunis nobālē, taču tas prasa daudz no skolotāja – spēt gudri līmeņot
klasi, aizraut katru bērnu, piedāvāt daudzveidīgu mācību stundu, arī izmantot
šo pašu tehniku mācību nolūkiem. Tomēr jautājums paliek – kas notiek Francijā,
Zviedrijā, Lielbritānijā, Nīderlandē, Vācijā un Itālijā – ja tomēr šajās
valstīs tiek lemts ierobežot tālruņu lietošanu stundās. To nevajadzētu traktēt
kā vājuma pazīmi un to, ka nav iespējams ideāls darbs klasē – noteikti ir, taču
vieglāk varētu būt dozēt šo papildu rīku darbību stundās.
Nākamais attēls no tā paša avota arī liek aizdomāties, vai tālruņa lietošana ir pavisam bez vainas. Protams, teikt, ka šeit ir tikai viena vien faktora (tālruņa ķibināšana) ietekme, nebūtu pareizi. Taču ir, ir vērts pamanīt, ka skolēni jūtas vairāk piederīgi savai skolai un arī gūst labākus rezultātus, ja mērenāk izmanto ierīces atpūtas aktivitātēm skolā.
Saliekot kopā to, ka esam
viena no tām valstīm, kur sociālekonomisko stāvokli skola spēj izlīdzināt
ļoti sekmīgi (kas diemžēl automātiski nenozīmē, ka tas palīdz mūs celt uz
augstākiem sniegumiem, drīzāk – tādu labu, noturīgu vidusmēru), tad tomēr
saprotam, ka šāds palīgs (ar mīnusa zīmi) padara skolas uzdevumu tikai grūtāku.
Proti, ja skolai tāpat tiek grūtais pienākums padarīt vecāku nepadarītos
darbus, tad varam mēģināt skolai palīdzēt šo slogu darīt vieglāku, mazinot
digitālo ierīču traucēšanu nodarbībās.
Projekta komandas
vārdā
ar sveicieniem,
Dace
Pārpublicējot, lūdzam norādīt avotu.
Projekts Nr. 4.2.2.5/1/23/I/001 "Dalība starptautiskos izglītības pētījumos izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas attīstībai un nodrošināšanai"
