Obligātās izglītības ilgums – arvien vairāk valstu izvēlas šo gadu pagarinājumu

Viens no četriem attēliem, ko valstu kopsavilkumiem bija izvēlējusies Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organisation for economic co-operation and development – OECD), bija par obligātās izglītības ilgumu. Nesenā OECD izglītības gada grāmata "Īsumā par izglītību 2024" (Education at a Glance 2024) nodaļā par pieejamību, dalību un attīstību (Part B. Access to education, participation and progression. Šeit – nodaļa B2. Chapter B2. What are the main characteristics of primary and lower secondary education?).

Turpinājumā citēta augstāk minētā B2 nodaļa, piedāvājot izvilkumu tulkojumu, kas palīdz novērtēt OECD dalībvalstu un kandidātvalstu rīcībpolitikas izmaiņas attiecībā uz obligātās izglītības ilgumu.

Kopš 2013. gada 12 valstis ir pagarinājušas obligātās izglītības ilgumu – vai nu pirmsskolas posmu vai vidusskolas posmu. Tā kā dalības līmenis (enrolment rates) gados pirms un pēc obligātās izglītības jau kopumā ir augsts, šo pasākumu mērķis bieži ir palielināt mazāk aizsargāto grupu uzņemšanu, kurās dalības rādītāji ir zemāki.

Obligātā izglītība ir mūsdienu sabiedrības pamatelements, kas liek bērniem un pusaudžiem apmeklēt skolu noteiktu gadu skaitu. Tā ir paredzēta, lai nodrošinātu, ka visi indivīdi iegūst svarīgākās zināšanas un prasmes, kas tām nepieciešamas personīgajai attīstībai un pilsoniskajai līdzdalībai. Lai gan daži obligātās izglītības raksturlielumi, piemēram, sākuma vecums un ilgums, dažādās valstīs ievērojami atšķiras, obligātās izglītības programmas parasti ir salīdzinoši viendabīgas salīdzinājumā ar citiem izglītības līmeņiem. Parasti obligātā izglītība aptver pamatizglītības un vidējās izglītības pirmo posmu, aptverot bērnus vecumā no aptuveni 6 līdz 14 gadiem. Šis periods ir ļoti svarīgs, jo tas veido pamatu mūžizglītībai un attīstībai, sniedzot skolēniem pamata lasītprasmes, rēķināšanas un kritiskās domāšanas prasmes.

Globālā apņemšanās nodrošināt obligāto izglītību ir atspoguļota starptautiskajos ietvaros un līgumos, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvencijā un ilgtspējīgas attīstības mērķos (IAM), jo īpaši IAM 4, kura mērķis ir "nodrošināt iekļaujošu un vienlīdzīgu kvalitatīvu izglītību un veicināt mūžizglītības iespējas visiem."[i] Šajā ietvarā ir uzsvērts, cik svarīgi ir nodrošināt bezmaksas un obligātu pamata un vidējo izglītību visiem bērniem neatkarīgi no viņu sociāli ekonomiskās izcelsmes, dzimuma vai ģeogrāfiskās atrašanās vietas.

Skolēnu dalība izglītības procesā vecumā no 6 līdz 14 gadiem ir universāla OECD valstīs, un to dalības rādītājs (enrolment rate) ir 98%. Apmēram divas trešdaļas skolēnu šajā vecuma grupā mācās pamatizglītības posmā.

Obligātā izglītība attiecas uz noteiktu laiku, kurā bērniem ar likumu ir jāapmeklē skola. Lielākā daļa OECD valstu garantē bezmaksas izglītību obligātās izglītības gados. Obligātās izglītības ilgums dažādās OECD valstīs ir ļoti atšķirīgs. Piemēram, Izraēlā, Meksikā un Rumānijā obligātā izglītība ilgst 14 gadus, bet Indijā tā ilgst tikai 7 gadus. Parasti obligātā izglītība aptver visu sākumskolas un pamatskolas izglītības posmu. Tomēr arvien vairāk valstu to paplašina, iekļaujot tajā arī pirmsskolas un vidējās izglītības līmeni. Proti, 8 valstis, tostarp Brazīlija un Šveice, ir noteikušas, ka visi pirmsskolas izglītības gadi ir obligāti, savukārt 16 valstīs, tostarp Austrija un Nīderlande, ir jāapmeklē daži pirmsskolas izglītības gadi. Vairāk nekā puse no OECD valstīm obligātajā izglītībā iekļauj arī dažus vidējos vidējās izglītības gadus. 12 valstīs, tostarp Beļģijā un Čīlē, visi vidējās izglītības otrā posma gadi ir obligāti (sk. attēlu zemāk).

Attēla orģinālavots (B2.1. tabula un B2.1. attēls) un tulkojums latviešu valodā (2. attēls un tabula).

Obligātās izglītības ilgumu parasti nosaka pakāpēs vai vecuma diapazonā, vai abos. Parasti tas sākas bērniem, kuri ir sasnieguši noteiktu vecumu noteiktā datumā, mācību gada sākumā vai noteiktā laika posmā. Valstīs ir dažādi kritēriji, pēc kuriem var teikt, ka skolēni ir pabeiguši obligāto izglītību. Apmēram pusē valstu pietiek ar beigu vecumu, bet gandrīz vienā trešdaļā valstu skolēniem ir jāpabeidz noteikts izglītības līmenis. Citi izplatīti kritēriji ir noteikta pakāpju skaita pabeigšana vai diploma vai sertifikāta iegūšana. Piemēram, Beļģijā, Somijā, Nīderlandē un Portugālē obligātā izglītība beidzas, pabeidzot vidējo izglītību vai sasniedzot beigu vecumu. Līdzīgi Austrālijā skolēni izpilda obligātās izglītības prasības, vai nu iegūstot 10. gada (desmit klašu) sertifikātu vai tā ekvivalentu, vai arī sasniedzot beigu vecumu (sk. 2. tabulu kopsavilkumā).

Obligātās izglītības rīcībpolitikas ietekme uz izglītības vienlīdzību

Obligātā izglītība ir rīcībpolitikas instruments, kas veicina līdzdalības izglītībā palielināšanos, īpaši marginalizētu grupu vidū[ii]. Nosakot pienākumu apmeklēt skolu, šīs politikas nodrošina, ka skolēni ilgāk paliek izglītības sistēmā, tādējādi palielinot kopējos dalības (enrolment) rādītājus un samazinot mācību pārtraukšanas gadījumu skaitu. Piemēram, Nīderlandē obligātās izglītības beigu vecuma palielinājums par vienu gadu ir samazinājis pametušo skaitu par 2,5 procentpunktiem[iii]. Itālijā pēc obligātās izglītības pagarinājuma par vienu gadu ieviešanas skolā pieauga 16 gadus veco jauniešu daļa, īpaši to, kuriem bija lielāks risks pamest mācības, jo viņiem ir mazāk izglītoti vecāki vai vecāki ar zemu profesionālo statusu[iv].

Līdzīgi, obligātās izglītības reformu analīze 12 Eiropas valstīs, kurās bija paaugstināts minimālais skolas beigšanas vecums, atklājās, ka šīs reformas ievērojami uzlaboja izglītības līmeni. Ietekme bija visievērojamākā starp indivīdiem spēju sadalījuma zemākajās kvartilēs[v]. Ir arī pierādījumi, ka papildu izglītība arī veicina algu nevienlīdzības samazināšanos[vi]. Turcijā obligātās izglītības paplašināšana ir ievērojami samazinājusi atšķirības starp pilsētu un lauku bērniem. Reforma samazināja atšķirību pilsētās un laukos pabeigtajos skolas gados 17 gadu vecumā par 0,5 gadiem vīriešiem un par 0,7–0,8 gadiem sievietēm[vii]. Tāpēc obligātās izglītības politikai ir izšķiroša nozīme izglītības vienlīdzības veicināšanā un nodrošinot, ka visiem bērniem neatkarīgi no viņu sociāli ekonomiskās izcelsmes ir pieejamas ilgstošas ​​izglītības iespējas.

Obligātās izglītības paplašināšanas rīcībpolitikas

Obligātās izglītības jomas paplašināšana, iekļaujot pirmsskolas/pirmsskolas izglītību, kā arī vidējo izglītību un apmācību, ietver dažādas motivācijas un stratēģijas. Vismaz viena gada pirmsskolas izglītības iekļaušana obligātajā izglītībā 11 OECD valstīs pēdējās desmitgades laikā atspoguļo pieaugošo agrīnās bērnības izglītības nozīmes atzīšanu. Nosakot trīs gadus ilgu pirmsskolas izglītību par obligātu 2019. gadā, Francija uzsvēra pirmsskolas izglītības iestāžu pedagoģisko nozīmi savā izglītības sistēmā un to izšķirošo lomu agrīnās bērnības nevienlīdzības mazināšanā, jo īpaši saistībā ar valodu attīstību[viii]. Valstis, kurās jau tā ir augsts dalības līmenis, īstenojot šādu politiku, var stratēģiski orientēties uz apakšpopulācijām ar mazāk labvēlīgu izcelsmi. Piemēram, Lietuva ir vērsta uz maziem bērniem, kas dzīvo sociāli ekonomiskā riska mājsaimniecībās, un nosaka viņiem obligātu pirmsskolas izglītību[ix]. Līdzīgi Beļģijas mērķis ir palielināt regulāru apmeklējumu bērniem, kas dzimuši ārpus valsts vai kuru vecāki ir mazizglītoti lielajās pilsētās, iekļaujot pirmsskolas izglītību obligātajā izglītībā[x].

Dažas valstis paplašina obligātās aktivitātes ārpus izglītības iegūšanas līdz 18 gadu vecumam, lai samazinātu ārpus nodarbinātības un formālās izglītības (Not in Education, Employment, or Training – NEET) iedzīvotāju skaitu. Piemēram, Francijā 2020. gada septembrī mācības kļuva obligātas skolēniem vecumā no 16 līdz 18 gadiem. Jaunieši var izpildīt šo prasību, izmantojot dažādus līdzekļus, tostarp izglītību, mācekļa praksi, apmācības kursus, civildienestu vai sociālās un profesionālās integrācijas pasākumus. Tāpat Austrija, Itālija un Polija ir noteikušas par obligātu formālu izglītību vai apmācību personām, kas jaunākas par 18 gadiem. Somija 2021. gadā pagarināja obligāto izglītību līdz 18 gadu vecumam, lai veicinātu vienlīdzību savā izglītības sistēmā, jo darba tirgū darba meklētājiem parasti ir jāiegūst vismaz vidējā kvalifikācija[xi].

Papildus šīm nesen ieviestajām politikām dažās valstīs tiek plānotas izmaiņas. Piemēram, Rumānija plāno līdz 2030. gadam noteikt visus pirmsskolas izglītības gadus par obligātu. Savukārt Luksemburga plāno līdz 2026. gadam pagarināt obligāto izglītību no 16 uz 18 gadiem. Saskaņā ar šo reformu personām, kas vecākas par 16 gadiem, kuras vēlas ienākt darba tirgū pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, būs jāpiesakās izņēmumam uz noteiktu laiku[xii].

Projekta komandas vārdā
ar sveicieniem,
šeit tulkotāja Dace

Pārpublicējot, lūdzam norādīt avotu.

Projekts Nr. 4.2.2.5/1/23/I/001 "Dalība starptautiskos izglītības pētījumos izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas attīstībai un nodrošināšanai"

 

---

[i] UNESCO (2024), SDG Indicators, https://www.education-progress.org/en/indicators (accessed on 16 May 2024).

[ii] Harmon, C. (2017), “How effective is compulsory schooling as a policy instrument?”, IZA World of Labor, https://doi.org/10.15185/izawol.348. Šajā publikācijā arī koncentrēti uzsvērti plusi un mīnusi.

[iii] Cabus, S. and K. De Witte (2011), “Does school time matter?-On the impact of compulsory education age on school dropout”, Economics of Education Review, Vol. 30/6, pp. 1384-1398, https://doi.org/10.1016/j.econedurev.2011.07.003. Šajā publikācijā par obligātās izglītības pagarinājuma ietekmi uz izkritušo (school dropout) samazinājumu.

[iv] Raimondi, E. and L. Vergolini (2019), “Everyone in school: The effects of compulsory schooling age on drop-out and completion rates”, European Journal of Education, https://doi.org/10.1111/ejed.12356.

[v] Brunello, G., M. Fort and G. Weber (2009), “Changes in Compulsory Schooling, Education and the Distribution of Wages in Europe”, The Economic Journal, Vol. 119/536, pp. 516-539.

[vi] Turpat.

[vii] Kirdar, M., M. Dayioglu and I. Koç (2016), “Does longer compulsory education equalize schooling by gender and rural/urban residence?”, World Bank Economic Review, Vol. 30/3, pp. 549-579, https://doi.org/10.1093/wber/lhv035.

[viii] European Agency for Special Needs and Inclusive Education (2020), Country information for France - Legislation and policy, https://www.european-agency.org/country-information/france/legislation-and-policy (accessed on 22 May 2024).

[ix] Eurydice (2023), Organisation of the education system and of its structure in Lithuania, https://eurydice.eacea.ec.europa.eu/national-education-systems/lithuania/organisation-education-system-and-its-structure (accessed on 22 May 2024).

[x] European Commission (2020), Education and Training Monitor 2020 - Belgium, https://op.europa.eu/webpub/eac/education-and-training-monitor-2020/countries/belgium.html (accessed on 22 May 2024).

[xi] Ministry of Education and Culture of Finland (2024), Questions and answers related to compulsory education, https://okm.fi/en/faq-about-the-extension-of-compulsory-education (accessed on 22 May 2024).

[xii] Antar, G. (2023), “Age of compulsory education to be raised from 16 to 18”, Luxembourg Times, https://www.luxtimes.lu/luxembourg/age-of-compulsory-education-to-be-raised-from-16-to-18/2087608.html (accessed on 22 May 2024).