Viens no četriem
attēliem, ko valstu kopsavilkumiem bija izvēlējusies Ekonomiskās sadarbības
un attīstības organizācija (Organisation for economic co-operation and development
– OECD), bija par obligātās izglītības ilgumu. Nesenā OECD izglītības gada
grāmata "Īsumā par izglītību 2024" (Education
at a Glance 2024) nodaļā par pieejamību, dalību un attīstību (Part
B. Access to education, participation and progression. Šeit – nodaļa B2.
Chapter B2. What are the main characteristics of primary and lower secondary
education?).
Turpinājumā
citēta augstāk minētā B2 nodaļa, piedāvājot izvilkumu tulkojumu, kas palīdz
novērtēt OECD dalībvalstu un kandidātvalstu rīcībpolitikas izmaiņas attiecībā
uz obligātās izglītības ilgumu.
Kopš 2013. gada 12
valstis ir pagarinājušas obligātās izglītības ilgumu – vai nu pirmsskolas posmu
vai vidusskolas posmu. Tā kā dalības līmenis (enrolment rates) gados
pirms un pēc obligātās izglītības jau kopumā ir augsts, šo pasākumu mērķis
bieži ir palielināt mazāk aizsargāto grupu uzņemšanu, kurās dalības rādītāji ir
zemāki.
Obligātā izglītība ir mūsdienu sabiedrības pamatelements, kas liek bērniem
un pusaudžiem apmeklēt skolu noteiktu gadu skaitu. Tā ir paredzēta, lai
nodrošinātu, ka visi indivīdi iegūst svarīgākās zināšanas un prasmes, kas tām
nepieciešamas personīgajai attīstībai un pilsoniskajai līdzdalībai. Lai gan daži obligātās izglītības raksturlielumi,
piemēram, sākuma vecums un ilgums, dažādās valstīs ievērojami atšķiras,
obligātās izglītības programmas parasti ir salīdzinoši viendabīgas
salīdzinājumā ar citiem izglītības līmeņiem. Parasti obligātā izglītība aptver
pamatizglītības un vidējās izglītības pirmo posmu, aptverot bērnus vecumā no
aptuveni 6 līdz 14 gadiem. Šis periods ir ļoti svarīgs, jo tas veido pamatu
mūžizglītībai un attīstībai, sniedzot skolēniem pamata lasītprasmes,
rēķināšanas un kritiskās domāšanas prasmes.
Globālā
apņemšanās nodrošināt obligāto izglītību ir atspoguļota starptautiskajos
ietvaros un līgumos, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību
konvencijā un ilgtspējīgas attīstības mērķos (IAM), jo īpaši IAM 4, kura mērķis
ir "nodrošināt iekļaujošu un vienlīdzīgu kvalitatīvu izglītību un veicināt
mūžizglītības iespējas visiem."[i] Šajā
ietvarā ir uzsvērts, cik svarīgi ir nodrošināt bezmaksas un obligātu pamata un
vidējo izglītību visiem bērniem neatkarīgi no viņu sociāli ekonomiskās
izcelsmes, dzimuma vai ģeogrāfiskās atrašanās vietas.
Skolēnu dalība
izglītības procesā vecumā no 6 līdz 14 gadiem ir universāla OECD valstīs, un to
dalības rādītājs (enrolment rate) ir
98%. Apmēram divas trešdaļas skolēnu šajā vecuma grupā mācās pamatizglītības posmā.
Obligātā
izglītība attiecas uz noteiktu laiku, kurā bērniem ar likumu ir jāapmeklē
skola. Lielākā daļa OECD valstu garantē bezmaksas izglītību obligātās
izglītības gados. Obligātās izglītības ilgums dažādās OECD valstīs ir ļoti
atšķirīgs. Piemēram, Izraēlā, Meksikā un Rumānijā obligātā izglītība ilgst 14
gadus, bet Indijā tā ilgst tikai 7 gadus. Parasti obligātā izglītība aptver
visu sākumskolas un pamatskolas izglītības posmu. Tomēr arvien vairāk valstu to
paplašina, iekļaujot tajā arī pirmsskolas un vidējās izglītības līmeni. Proti,
8 valstis, tostarp Brazīlija un Šveice, ir noteikušas, ka visi pirmsskolas
izglītības gadi ir obligāti, savukārt 16 valstīs, tostarp Austrija un
Nīderlande, ir jāapmeklē daži pirmsskolas izglītības gadi. Vairāk nekā puse no OECD
valstīm obligātajā izglītībā iekļauj arī dažus vidējos vidējās izglītības
gadus. 12 valstīs, tostarp Beļģijā un Čīlē, visi vidējās izglītības otrā posma
gadi ir obligāti (sk. attēlu zemāk).
Obligātās
izglītības ilgumu parasti nosaka pakāpēs vai vecuma diapazonā, vai abos.
Parasti tas sākas bērniem, kuri ir sasnieguši noteiktu vecumu noteiktā datumā,
mācību gada sākumā vai noteiktā laika posmā. Valstīs ir dažādi kritēriji, pēc
kuriem var teikt, ka skolēni ir pabeiguši obligāto izglītību. Apmēram pusē valstu
pietiek ar beigu vecumu, bet gandrīz vienā trešdaļā valstu skolēniem ir
jāpabeidz noteikts izglītības līmenis. Citi izplatīti kritēriji ir noteikta
pakāpju skaita pabeigšana vai diploma vai sertifikāta iegūšana. Piemēram,
Beļģijā, Somijā, Nīderlandē un Portugālē obligātā izglītība beidzas, pabeidzot
vidējo izglītību vai sasniedzot beigu vecumu. Līdzīgi Austrālijā skolēni
izpilda obligātās izglītības prasības, vai nu iegūstot 10. gada (desmit klašu) sertifikātu
vai tā ekvivalentu, vai arī sasniedzot beigu vecumu (sk. 2. tabulu kopsavilkumā).
Obligātās izglītības rīcībpolitikas ietekme uz izglītības vienlīdzību
Obligātā
izglītība ir rīcībpolitikas instruments, kas veicina līdzdalības izglītībā
palielināšanos, īpaši marginalizētu grupu vidū[ii].
Nosakot pienākumu apmeklēt skolu, šīs politikas nodrošina, ka skolēni ilgāk
paliek izglītības sistēmā, tādējādi palielinot kopējos dalības (enrolment) rādītājus
un samazinot mācību pārtraukšanas gadījumu skaitu. Piemēram, Nīderlandē
obligātās izglītības beigu vecuma palielinājums par vienu gadu ir samazinājis
pametušo skaitu par 2,5 procentpunktiem[iii].
Itālijā pēc obligātās izglītības pagarinājuma par vienu gadu ieviešanas skolā pieauga
16 gadus veco jauniešu daļa, īpaši to, kuriem bija lielāks risks pamest
mācības, jo viņiem ir mazāk izglītoti vecāki vai vecāki ar zemu profesionālo
statusu[iv].
Līdzīgi,
obligātās izglītības reformu analīze 12 Eiropas valstīs, kurās bija
paaugstināts minimālais skolas beigšanas vecums, atklājās, ka šīs reformas
ievērojami uzlaboja izglītības līmeni. Ietekme bija visievērojamākā starp
indivīdiem spēju sadalījuma zemākajās kvartilēs[v].
Ir arī pierādījumi, ka papildu izglītība arī veicina algu nevienlīdzības
samazināšanos[vi].
Turcijā obligātās izglītības paplašināšana ir ievērojami samazinājusi
atšķirības starp pilsētu un lauku bērniem. Reforma samazināja atšķirību pilsētās
un laukos pabeigtajos skolas gados 17 gadu vecumā par 0,5 gadiem vīriešiem un
par 0,7–0,8 gadiem sievietēm[vii].
Tāpēc obligātās izglītības politikai ir izšķiroša nozīme izglītības
vienlīdzības veicināšanā un nodrošinot, ka visiem bērniem neatkarīgi no viņu
sociāli ekonomiskās izcelsmes ir pieejamas ilgstošas izglītības iespējas.
Obligātās izglītības paplašināšanas rīcībpolitikas
Obligātās
izglītības jomas paplašināšana, iekļaujot pirmsskolas/pirmsskolas izglītību, kā
arī vidējo izglītību un apmācību, ietver dažādas motivācijas un stratēģijas.
Vismaz viena gada pirmsskolas izglītības iekļaušana obligātajā izglītībā 11
OECD valstīs pēdējās desmitgades laikā atspoguļo pieaugošo agrīnās bērnības
izglītības nozīmes atzīšanu. Nosakot trīs gadus ilgu pirmsskolas izglītību par
obligātu 2019. gadā, Francija uzsvēra pirmsskolas izglītības iestāžu
pedagoģisko nozīmi savā izglītības sistēmā un to izšķirošo lomu agrīnās bērnības
nevienlīdzības mazināšanā, jo īpaši saistībā ar valodu attīstību[viii].
Valstis, kurās jau tā ir augsts dalības līmenis, īstenojot šādu politiku, var
stratēģiski orientēties uz apakšpopulācijām ar mazāk labvēlīgu izcelsmi. Piemēram,
Lietuva ir vērsta uz maziem bērniem, kas dzīvo sociāli ekonomiskā riska
mājsaimniecībās, un nosaka viņiem obligātu pirmsskolas izglītību[ix].
Līdzīgi Beļģijas mērķis ir palielināt regulāru apmeklējumu bērniem, kas dzimuši
ārpus valsts vai kuru vecāki ir mazizglītoti lielajās pilsētās, iekļaujot
pirmsskolas izglītību obligātajā izglītībā[x].
Dažas valstis
paplašina obligātās aktivitātes ārpus izglītības iegūšanas līdz 18 gadu
vecumam, lai samazinātu ārpus nodarbinātības un formālās izglītības (Not in
Education, Employment, or Training – NEET) iedzīvotāju skaitu. Piemēram,
Francijā 2020. gada septembrī mācības kļuva obligātas skolēniem vecumā no
16 līdz 18 gadiem. Jaunieši var izpildīt šo prasību, izmantojot dažādus
līdzekļus, tostarp izglītību, mācekļa praksi, apmācības kursus, civildienestu
vai sociālās un profesionālās integrācijas pasākumus. Tāpat Austrija,
Itālija un Polija ir noteikušas par obligātu formālu izglītību vai apmācību
personām, kas jaunākas par 18 gadiem. Somija 2021. gadā pagarināja
obligāto izglītību līdz 18 gadu vecumam, lai veicinātu vienlīdzību savā
izglītības sistēmā, jo darba tirgū darba meklētājiem parasti ir jāiegūst vismaz
vidējā kvalifikācija[xi].
Papildus šīm nesen
ieviestajām politikām dažās valstīs tiek plānotas izmaiņas. Piemēram, Rumānija
plāno līdz 2030. gadam noteikt visus pirmsskolas izglītības gadus par obligātu.
Savukārt Luksemburga plāno līdz 2026. gadam pagarināt obligāto izglītību no 16
uz 18 gadiem. Saskaņā ar šo reformu personām, kas vecākas par 16 gadiem, kuras
vēlas ienākt darba tirgū pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, būs jāpiesakās izņēmumam
uz noteiktu laiku[xii].
Projekta komandas vārdā
ar sveicieniem,
šeit tulkotāja Dace
Pārpublicējot,
lūdzam norādīt avotu.
Projekts Nr.
4.2.2.5/1/23/I/001 "Dalība starptautiskos izglītības pētījumos izglītības
kvalitātes monitoringa sistēmas attīstībai un nodrošināšanai"
[ii]
Harmon, C.
(2017), “How effective is compulsory schooling as a policy instrument?”, IZA World of Labor, https://doi.org/10.15185/izawol.348. Šajā
publikācijā arī koncentrēti uzsvērti plusi un mīnusi.
[iii]
Cabus, S.
and K. De Witte (2011), “Does school time matter?-On the impact of
compulsory education age on school dropout”, Economics
of Education Review, Vol. 30/6, pp. 1384-1398, https://doi.org/10.1016/j.econedurev.2011.07.003. Šajā
publikācijā par obligātās izglītības pagarinājuma ietekmi uz izkritušo (school dropout)
samazinājumu.
[iv]
Raimondi, E.
and L. Vergolini (2019), “Everyone in school: The effects of compulsory
schooling age on drop-out and completion rates”, European Journal of Education, https://doi.org/10.1111/ejed.12356.
[v]
Brunello, G.,
M. Fort and G. Weber (2009), “Changes in Compulsory Schooling,
Education and the Distribution of Wages in Europe”, The Economic Journal, Vol. 119/536, pp. 516-539.
[vii]
Kirdar, M.,
M. Dayioglu and I. Koç (2016), “Does longer compulsory education
equalize schooling by gender and rural/urban residence?”, World Bank Economic Review, Vol. 30/3, pp. 549-579, https://doi.org/10.1093/wber/lhv035.