Šis ir ieraksts, kas nevar būt uzrakstīts apmierinoši, jo bloga ierakstam jābūt īsam, taču šī teksta iedvesmas avots ir pārāk dziļš un daudznozīmīgs. Hannas Ārentes (Hannah Arendt) pirms 71 gada publicētā eseja “Krīze izglītībā” (The Crisis in Education) rāda, ka izglītība ir asi vērtēta un tiesāta visur un visos laikos.
Vēl vairāk, eseja paskaidro kāpēc izglītība vienmēr asi kritizēta. Protams, viena un vienkārša skaidrojuma nav, taču autore skaidri iezīmē problēmas kontekstu un apraksta spriedzi, kurā visos laikos un visās pasaules malās atradusies izglītība, kādu mēs rietumvalstīs to saprotam.
Ļoti ticams, ka katrs lasītājs no Hannas Ārentes esejas izlasa un saprot kaut ko savu, no savas izglītības un dzīves pieredzes izrietošu. Viņas atziņas par izglītību ir daudzējādā ziņā neparastas, varbūt patosa pilnas un pārāk vispārinošas, tomēr arī asredzīgi precīzas.
Nepakavējoties pie esejas sākumā ietvertā politikas vēstures ekskursa, kas sasaista utopisku vēlmi ar izglītības palīdzību radīt jaunu pasauli, kā arī trim faktoriem, kuri pagājušā gadsimta vidū ietekmējuši izglītības krīzi ASV (un nepavisam vēl nav zaudējuši savu ietekmes spēku mūsdienās), Jūsu uzmanībai pati būtiskākā no Ārentes atziņām par krīzi izglītībā, kas aicina visas iesaistītās puses pārdomāt savu sasaisti ar to.
Hanna Ārente skaidro, ka izglītības būtība ir dzimstība jeb fakts, ka pasaulē ienāk jauni cilvēki (essence of education is natality):
“(---) izglītība ir viena no elementārākajām un nepieciešamākajām cilvēku sabiedrības aktivitātēm, kas nekad nepaliek tāda, kāda tā ir, bet nepārtraukti atjaunojas caur dzimšanu, caur jaunu cilvēku ienākšanu pasaulē.”
Šie jaunpienācēji nav vēl pabeiguši savu attīstību un atrodas tapšanas stāvoklī. Tāpēc bērnam, ‘izglītojamajam’, skolotāja acīs ir divkārša nozīme – viņš ir jauna cilvēkbūtne pasaulē, kas viņam ir sveša, un viņš ir tapšanas procesā. Divkāršs ir skolotāju uzdevums – gan iepazīstināt bērnus ar pasauli, iemācīt iemaņas tajā dzīvot, gan atbalstīt bērnu attīstību un izaugsmi.
Nebūt ne mazākā mērā divkāršs uzdevums veicams arī bērnu vecākiem:
“Cilvēku vecāki tomēr ir ne tikai izsaukuši savus bērnus dzīvē caur ieņemšanu un piedzimšanu, bet vienlaikus arī ieveduši viņus pasaulē. Izglītībā viņi uzņemas atbildību gan par bērna dzīvi un attīstību, gan par pasaules turpināšanu. Šie divi pienākumi nekādā ziņā nesakrīt; tie patiešām var nonākt konfliktā viens ar otru. Atbildība par bērna attīstību zināmā mērā vēršas pret pasauli: bērnam ir nepieciešama īpaša aizsardzība un aprūpe, lai pasaule nevērstos pret viņu iznīcinoši. Bet arī pasaulei ir nepieciešama aizsardzība, lai to nepārņemtu un neiznīcinātu jaunais, kas nāk ar katru jaunu paaudzi.”
Ārente uzsver privātās telpas nepieciešamību kā bērniem, tā pieaugušajiem, un ģimeņu uzdevumu sargāt šo telpu:
“Tā kā bērns ir jāaizsargā pret pasauli, viņa tradicionālā vieta ir ģimenē, kuras pieaugušie locekļi ik dienas atgriežas no ārpasaules un atkāpjas privātās dzīves drošībā četrās sienās. Šīs četras sienas, kurās tiek izdzīvota cilvēku privātā ģimenes dzīve, veido vairogu pret pasauli un konkrēti pret pasaules publisko aspektu. Tie norobežo drošu vietu, bez kuras nevar attīstīties neviena dzīva būtne. Tas attiecas ne tikai uz bērnības dzīvi, bet arī uz cilvēka dzīvi kopumā.”
No ģimenes sargājošās telpas bērns nonāk pirmsskolā vai skolā, kur parasti pirmo reizi iepazīstas ar plašāku pasauli. Skola ir vieta, kurā bērnus sargājošā telpa satiekas ar pasauli. Tādai satikšanās līnijai tiek pievērsta vislielākā uzmanība gan no ģimeņu puses, gan no sabiedrības puses. Skolas unikālais uzdevums ir nodrošināt jauno cilvēku pāreju no ģimenes uz pasauli:
“Skolas apmeklēšanu prasa nevis ģimene, bet valsts, tas ir, publiskā pasaule, un tātad skola attiecībā pret bērnu savā ziņā reprezentē pasauli, lai gan patiesībā tā vēl nav pasaule. Šajā izglītības posmā pieaugušie, protams, atkal uzņemas atbildību par bērnu, taču tagad tā nav tik daudz atbildība par augošas būtnes vitālo labklājību, cik par to, ko mēs parasti saucam par raksturīgo īpašību un talantu brīvu attīstību.”
Skola attēlo pieaugušo dzīvi, taču vēl nav pieaugušo dzīve. Skolai jānodrošina iespējas bērniem droši pieaugt, kļūdīties un mācīties. Ārente runā arī par skolotāju īpašo statusu – autoritāti, - taču savādākā ziņā, nekā mēs to ikdienā uztveram. Skolotāju autoritāte bērnu, viņu ģimeņu un sabiedrības acīs veidojas tādējādi, ka skolotāji uzņemas atbildību gan par bērniem, gan par pasauli, kurā jaunie cilvēki ir jāieved. Ārente uzsver, ka šī atbildība jeb autoritāte skolotājiem netiek piešķirta patvaļīgi un tikai tāpēc, ka viņi ir ‘skolotāji’. Tā ir saistīta ar faktu, ka šie pieaugušie ieved jauniešus nepārtraukti mainīgajā pasaulē.
“Izglītībā šī atbildība par pasauli izpaužas kā autoritāte. Pedagoga autoritāte un skolotāja kvalifikācija nav viens un tas pats. (---). Skolotāja kvalifikācija ir pasaules pazīšana un spēja par to mācīt citus, bet viņa autoritāte balstās uz viņa atbildības uzņemšanos par šo pasauli.”
Jaunatnes ievešana un ienākšana pasaule ir svarīga tādēļ, ka nodrošina pasaules atjaunināšanos:
“Būtībā mēs vienmēr izglītojamies pasaulei, kas ir vai kļūst izjūkoša (out of joint), jo tā ir cilvēka pamatsituācija, kurā pasauli rada mirstīgas rokas, lai ierobežotu laiku kalpotu mirstīgajiem par mājām. Jo pasauli veido mirstīgie, tā nolietojas; un, tā kā pasaule nepārtraukti maina savus iedzīvotājus, tā riskē kļūt tikpat mirstīga kā viņi. Lai pasargātu pasauli no tās radītāju un iedzīvotāju mirstības, tā ir pastāvīgi jāsakārto no jauna. (---). Mūsu cerība vienmēr ir atkarīga no jaunā, ko nes katra paaudze; bet tieši tāpēc, ka mēs varam balstīt savu cerību tikai uz to, mēs iznīcinām visu, ja mēs cenšamies kontrolēt jauno, lai mēs, vecie, varam noteikt, kā tas izskatīsies. Tieši tāpēc, lai katrā bērnā būtu jaunais un pārmaiņas nesošais, izglītībai jābūt konservatīvai; tai ir jāsaglabā šis jaunums un jāievieš tas kā jauna lieta vecajā pasaulē (--)”.
Ārente neparasti un turklāt neparasti skaidri izskaidro izglītības konservatīvo lomu – saglabāt un atbalstīt jauno, lai jaunais var īstenoties pasaulē un pasaule var atjaunoties. Krīze izglītībā ir atrašanās izšķiršanās punktā – vai uzņemties atbildību par izglītojamo attīstību un par pasaules atjaunināšanu. Tas nav nekas cits kā konflikts un spriedze, un polemiku pavadošā kritika. (Ārente ne tikai atjaunina izpratni par saglabājošo un konservatīvo, viņa arī nošķir izglītību no mācīšanās – mācīšanās var būt mūžilga, taču izglītība, viņasprāt, noslēdzas ar cilvēka pieaugšanu un viņa iesaisti kopienas uzturēšanā un atjaunināšanā).
Visus, gan tos, kas vērtējam izglītību, automātiski atkārtojot stereotipus, gan tos, kas izglītības vērtēšanai izmanto metodoloģiski sarežģītas formulas, vieno šis krīzes punkts jeb izšķiršanās par atbildības uzņemšanos.
Attēlā: Eiropas valstu vidū tikai divās – Latvijā un Igaunijā, – atšķirība starp zema snieguma rādītājiem matemātikā skolēniem no labvēlīgiem un nelabvēlīgiem sociāli ekonomiskajiem apstākļiem ir mazāka par 20 procentpunktiem (pp) PISA 2022. gada vērtējumā. Avots: “Nepietiekamu sasniegumu novēršana lasītprasmē, matemātikā un dabaszinātnēs” (Addressing underachievement in literacy, mathematics and science), Eurydice ziņojums, 2025. g.
Šķiet, ka Ārentes eseja spēj atjaunināt izpratni par izglītību. Varam to uztvert arī kā Hannas Ārentes – domājoša un savā gudrībā dāsna cilvēka, - dāvanu mums svētkos. Te vēl viens citāts no esejas "Krīze izglītībā":
“Tas, kas attiecas uz mums visiem un tāpēc nav nododams īpašajai pedagoģijas zinātnei, ir pieaugušo un bērnu attiecības kopumā vai, vēl vispārīgāk un precīzāk sakot, mūsu attieksme pret dzimstības faktu: to, ka mēs visi esam nākuši pasaulē ar piedzimšanu un ka šī pasaule pastāvīgi atjaunojas caur piedzimšanu. Izglītība ir punkts, kurā mēs izlemjam, vai mēs mīlam pasauli pietiekami, lai uzņemtos atbildību par to un tādā veidā izglābtu to no posta, kas, izņemot atjaunošanos, izņemot jauno un jaunatnes atnākšanu, būtu neizbēgams. Un izglītība ir arī vieta, kur mēs izlemjam, vai mīlam savus bērnus pietiekami, lai neizstumtu viņus no savas pasaules un neatstātu viņus pašplūsmā, nedz arī izsistu no viņu rokām iespēju uzņemties kaut ko jaunu, kaut ko neparedzētu, taču lai jau iepriekš sagatavotu viņus kopīgās pasaules atjaunošanas uzdevumam.”
Projekta kolēģu vārdā,
ar sveicieniem
Viktors
Pārpublicējot, lūdzam norādīt avotu.
Projekts Nr. 4.2.2.5/1/23/I/001 "Dalība starptautiskos izglītības pētījumos izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas attīstībai un nodrošināšanai"
