Ko patiesībā nozīmē krīze izglītībā

Šis ir ieraksts, kas nevar būt uzrakstīts apmierinoši, jo bloga ierakstam jābūt īsam, taču šī teksta iedvesmas avots ir pārāk dziļš un daudznozīmīgs. Hannas Ārentes (Hannah Arendt) pirms 71 gada publicētā eseja “Krīze izglītībā” (The Crisis in Education) rāda, ka izglītība ir asi vērtēta un tiesāta visur un visos laikos.

Vēl vairāk, eseja paskaidro kāpēc izglītība vienmēr asi kritizēta. Protams, viena un vienkārša skaidrojuma nav, taču autore skaidri iezīmē problēmas kontekstu un apraksta spriedzi, kurā visos laikos un visās pasaules malās atradusies izglītība, kādu mēs rietumvalstīs to saprotam. 

Ļoti ticams, ka katrs lasītājs no Hannas Ārentes esejas izlasa un saprot kaut ko savu, no savas izglītības un dzīves pieredzes izrietošu. Viņas atziņas par izglītību ir daudzējādā ziņā neparastas, varbūt patosa pilnas un pārāk vispārinošas, tomēr arī asredzīgi precīzas.

 Nepakavējoties pie esejas sākumā ietvertā politikas vēstures ekskursa, kas sasaista utopisku vēlmi ar izglītības palīdzību radīt jaunu pasauli, kā arī trim faktoriem, kuri pagājušā gadsimta vidū ietekmējuši izglītības krīzi ASV (un nepavisam vēl nav zaudējuši savu ietekmes spēku mūsdienās), Jūsu uzmanībai pati būtiskākā no Ārentes atziņām par krīzi izglītībā, kas aicina visas iesaistītās puses pārdomāt savu sasaisti ar to. 

Hanna Ārente skaidro, ka izglītības būtība ir dzimstība jeb fakts, ka pasaulē ienāk jauni cilvēki (essence of education is natality): 

“(---) izglītība ir viena no elementārākajām un nepieciešamākajām cilvēku sabiedrības aktivitātēm, kas nekad nepaliek tāda, kāda tā ir, bet nepārtraukti atjaunojas caur dzimšanu, caur jaunu cilvēku ienākšanu pasaulē.” 

Šie jaunpienācēji nav vēl pabeiguši savu attīstību un atrodas tapšanas stāvoklī. Tāpēc bērnam, ‘izglītojamajam’, skolotāja acīs ir divkārša nozīme – viņš ir jauna cilvēkbūtne pasaulē, kas viņam ir sveša, un viņš ir tapšanas procesā. Divkāršs ir skolotāju uzdevums – gan iepazīstināt bērnus ar pasauli, iemācīt iemaņas tajā dzīvot, gan atbalstīt bērnu attīstību un izaugsmi.

 Nebūt ne mazākā mērā divkāršs uzdevums veicams arī bērnu vecākiem:

“Cilvēku vecāki tomēr ir ne tikai izsaukuši savus bērnus dzīvē caur ieņemšanu un piedzimšanu, bet vienlaikus arī ieveduši viņus pasaulē. Izglītībā viņi uzņemas atbildību gan par bērna dzīvi un attīstību, gan par pasaules turpināšanu. Šie divi pienākumi nekādā ziņā nesakrīt; tie patiešām var nonākt konfliktā viens ar otru. Atbildība par bērna attīstību zināmā mērā vēršas pret pasauli: bērnam ir nepieciešama īpaša aizsardzība un aprūpe, lai pasaule nevērstos pret viņu iznīcinoši. Bet arī pasaulei ir nepieciešama aizsardzība, lai to nepārņemtu un neiznīcinātu jaunais, kas nāk ar katru jaunu paaudzi.”

Ārente uzsver privātās telpas nepieciešamību kā bērniem, tā pieaugušajiem, un ģimeņu uzdevumu sargāt šo telpu:

 “Tā kā bērns ir jāaizsargā pret pasauli, viņa tradicionālā vieta ir ģimenē, kuras pieaugušie locekļi ik dienas atgriežas no ārpasaules un atkāpjas privātās dzīves drošībā četrās sienās. Šīs četras sienas, kurās tiek izdzīvota cilvēku privātā ģimenes dzīve, veido vairogu pret pasauli un konkrēti pret pasaules publisko aspektu. Tie norobežo drošu vietu, bez kuras nevar attīstīties neviena dzīva būtne. Tas attiecas ne tikai uz bērnības dzīvi, bet arī uz cilvēka dzīvi kopumā.”

No ģimenes sargājošās telpas bērns nonāk pirmsskolā vai skolā, kur parasti pirmo reizi iepazīstas ar plašāku pasauli. Skola ir vieta, kurā bērnus sargājošā telpa satiekas ar pasauli. Tādai satikšanās līnijai tiek pievērsta vislielākā uzmanība gan no ģimeņu puses, gan no sabiedrības puses. Skolas unikālais uzdevums ir nodrošināt jauno cilvēku pāreju no ģimenes uz pasauli:

“Skolas apmeklēšanu prasa nevis ģimene, bet valsts, tas ir, publiskā pasaule, un tātad skola attiecībā pret bērnu savā ziņā reprezentē pasauli, lai gan patiesībā tā vēl nav pasaule. Šajā izglītības posmā pieaugušie, protams, atkal uzņemas atbildību par bērnu, taču tagad tā nav tik daudz atbildība par augošas būtnes vitālo labklājību, cik par to, ko mēs parasti saucam par raksturīgo īpašību un talantu brīvu attīstību.”

Skola attēlo pieaugušo dzīvi, taču vēl nav pieaugušo dzīve. Skolai jānodrošina iespējas bērniem droši pieaugt, kļūdīties un mācīties. Ārente runā arī par skolotāju īpašo statusu – autoritāti, - taču savādākā ziņā, nekā mēs to ikdienā uztveram. Skolotāju autoritāte bērnu, viņu ģimeņu un sabiedrības acīs veidojas tādējādi, ka skolotāji uzņemas atbildību gan par bērniem, gan par pasauli, kurā jaunie cilvēki ir jāieved. Ārente uzsver, ka šī atbildība jeb autoritāte skolotājiem netiek piešķirta patvaļīgi un tikai tāpēc, ka viņi ir ‘skolotāji’. Tā ir saistīta ar faktu, ka šie pieaugušie ieved jauniešus nepārtraukti mainīgajā pasaulē. 

“Izglītībā šī atbildība par pasauli izpaužas kā autoritāte. Pedagoga autoritāte un skolotāja kvalifikācija nav viens un tas pats. (---). Skolotāja kvalifikācija ir pasaules pazīšana un spēja par to mācīt citus, bet viņa autoritāte balstās uz viņa atbildības uzņemšanos par šo pasauli.”

 Jaunatnes ievešana un ienākšana pasaule ir svarīga tādēļ, ka nodrošina pasaules atjaunināšanos:

“Būtībā mēs vienmēr izglītojamies pasaulei, kas ir vai kļūst izjūkoša (out of joint), jo tā ir cilvēka pamatsituācija, kurā pasauli rada mirstīgas rokas, lai ierobežotu laiku kalpotu mirstīgajiem par mājām. Jo pasauli veido mirstīgie, tā nolietojas; un, tā kā pasaule nepārtraukti maina savus iedzīvotājus, tā riskē kļūt tikpat mirstīga kā viņi. Lai pasargātu pasauli no tās radītāju un iedzīvotāju mirstības, tā ir pastāvīgi jāsakārto no jauna. (---). Mūsu cerība vienmēr ir atkarīga no jaunā, ko nes katra paaudze; bet tieši tāpēc, ka mēs varam balstīt savu cerību tikai uz to, mēs iznīcinām visu, ja mēs cenšamies kontrolēt jauno, lai mēs, vecie, varam noteikt, kā tas izskatīsies. Tieši tāpēc, lai katrā bērnā būtu jaunais un pārmaiņas nesošais, izglītībai jābūt konservatīvai; tai ir jāsaglabā šis jaunums un jāievieš tas kā jauna lieta vecajā pasaulē (--)”.

Ārente neparasti un turklāt neparasti skaidri izskaidro izglītības konservatīvo lomu – saglabāt un atbalstīt jauno, lai jaunais var īstenoties pasaulē un pasaule var atjaunoties. Krīze izglītībā ir atrašanās izšķiršanās punktā – vai uzņemties atbildību par izglītojamo attīstību un par pasaules atjaunināšanu. Tas nav nekas cits kā konflikts un spriedze, un polemiku pavadošā kritika. (Ārente ne tikai atjaunina izpratni par saglabājošo un konservatīvo, viņa arī nošķir izglītību no mācīšanās – mācīšanās var būt mūžilga, taču izglītība, viņasprāt, noslēdzas ar cilvēka pieaugšanu un viņa iesaisti kopienas uzturēšanā un atjaunināšanā). 

Visus, gan tos, kas vērtējam izglītību, automātiski atkārtojot stereotipus, gan tos, kas izglītības vērtēšanai izmanto metodoloģiski sarežģītas formulas, vieno šis krīzes punkts jeb izšķiršanās par atbildības uzņemšanos.

Attēlā: Eiropas valstu vidū tikai divās – Latvijā un Igaunijā,  – atšķirība starp zema snieguma rādītājiem matemātikā skolēniem no labvēlīgiem un nelabvēlīgiem sociāli ekonomiskajiem apstākļiem ir mazāka par 20 procentpunktiem (pp) PISA 2022. gada vērtējumā. Avots: “Nepietiekamu sasniegumu novēršana lasītprasmē, matemātikā un dabaszinātnēs” (Addressing underachievement in literacy, mathematics and science), Eurydice ziņojums, 2025. g. 

Šķiet, ka Ārentes eseja spēj atjaunināt izpratni par izglītību. Varam to uztvert arī kā Hannas Ārentes – domājoša un savā gudrībā dāsna cilvēka, - dāvanu mums svētkos. Te vēl viens citāts no esejas "Krīze izglītībā":

 “Tas, kas attiecas uz mums visiem un tāpēc nav nododams īpašajai pedagoģijas zinātnei, ir pieaugušo un bērnu attiecības kopumā vai, vēl vispārīgāk un precīzāk sakot, mūsu attieksme pret dzimstības faktu: to, ka mēs visi esam nākuši pasaulē ar piedzimšanu un ka šī pasaule pastāvīgi atjaunojas caur piedzimšanu. Izglītība ir punkts, kurā mēs izlemjam, vai mēs mīlam pasauli pietiekami, lai uzņemtos atbildību par to un tādā veidā izglābtu to no posta, kas, izņemot atjaunošanos, izņemot jauno un jaunatnes atnākšanu, būtu neizbēgams. Un izglītība ir arī vieta, kur mēs izlemjam, vai mīlam savus bērnus pietiekami, lai neizstumtu viņus no savas pasaules un neatstātu viņus pašplūsmā, nedz arī izsistu no viņu rokām iespēju uzņemties kaut ko jaunu, kaut ko neparedzētu, taču lai jau iepriekš sagatavotu viņus kopīgās pasaules atjaunošanas uzdevumam.”

Projekta kolēģu vārdā,
ar sveicieniem
Viktors 

Pārpublicējot, lūdzam norādīt avotu.
Projekts Nr. 4.2.2.5/1/23/I/001 "Dalība starptautiskos izglītības pētījumos izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas attīstībai un nodrošināšanai"

Zināšanu mobilizācija lasītprasmei

 Apvienojot Izglītības sociālās dimensijas ekspertu tīklu NESET (Network of Experts working on the Social dimension of Education and Training) un Izglītības ekonomikas Eiropas ekspertu tīklu EENEE  (European Expert Network on Economics of Education) zināšanas un kapacitāti, Eiropas Komisija ir izveidojusi jaudīgu atbalstu visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Jaunizveidotais ENESET (Network of experts working on the social and economic dimension of Education and Training) ir Izglītības sociālās un ekonomiskās dimensijas ekspertu tīkls, kuri darbojas kā zināšanu starpnieki, lai izglītības pētījumu secinājumus nodotu tālāk lēmumu pieņēmējiem izglītības jomā un izglītības praktiķiem.

 Starp ekspertu iepriekšējā darba rezultātiem citu starpā ir pierādījumos balstīti risinājumi skolotāju vakanču problēmai (Evidence-based solutions to Teacher Shortages), gan pirmsskolas izglītības kvalitātes vērtējums Eiropas Savienības dalībvalstīs (Quality in early childhood and care (ECEC): State of play in the EU Member States based on the European Quality Framework).

 Vēl viens no darba rezultātiem ir ziņojums par efektīvām praksēm lasītprasmes mācīšanā (Effective practices for literacy teaching). 

Apkopojot ieteikumus, autori ir izmantojuši vairāk nekā 600 pētījumus par efektīvām praksēm (gan pedagoģiskām, gan ar saturu saistītām), atbalsta programmām un politikām, kas veicina lasītprasmi. 

• Lai gan attālinātās mācības pandēmijas laikā negatīvāk ietekmējušas lasītprasmi tieši bērniem no nelabvēlīgas sociāli ekonomiskās vides, lasītprasmes snieguma samazinājums starptautiskajos pētījumos tiek novērots jau vairāk kā desmit gadus. 

• Lasītprasmes attīstība sākas jau no dzimšanas: bērnības pieredze ar dziesmām, skaitāmpantiem, interaktīvām spēlēm un stāstiem vecumā no 0 līdz 3 gadiem ietekmē lasīšanas sasniegumus 9 gadu vecumā.

• Īpaša uzmanība jāpievērš pirmsskolas izglītības pieejamībai, personāla kompetencēm, saskaņotai mācību programmai un rūpīgai pirmsskolas izglītības un aprūpes centru kvalitātes vērtēšanai. 

• Bērniem, kuri mācās lasīt, ļoti vērtīgi ir dziedāt dziesmas, klausīties stāstus un dzejoļus, kā arī piedalīties sarunās par dzirdēto. Pirmkārt, bērniem stāsti paver jaunas pasaules, iepazīstina ar citiem vienaudžiem un citām kultūrām, un stāsti aicina atrast sev vietu šajās pasaulēs. Literatūra attīsta iztēli, un, notikumiem stāstos risinoties cits aiz cita, tiek attīstīta arī lasīšanas kognitīvā dimensija.

• Sākumskolās lasīšanas mācīšanai jābūt personalizētai, svinot (celebrated) lasīšanu un lasīšanas sasniegumus. Dekodēšanas mācīšanai jābūt līdzsvarotai ar stāstīšanas un rakstīšanas prieku, un izpratnes attīstībai jābūt saistītai ar runas un vārdu krājuma attīstīšanu. Sākumskolā sākas arī bērnu digitālo prasmju, tostarp kritiskās digitālās pratības, attīstība.

• Lasīšanas kultūra ir jāattīsta katrā skolā. Pētījumi liecina, ka grāmatu lasīšana, salīdzinot ar spēlēšanos vai sarunām ar draugiem internetā, ir efektīvāka gan vārdu krājuma, gan izpratnes attīstīšanai.

• Pēc aptuveni 8 vai 9 gadu vecuma galvenais vārdu krājuma attīstības noteicošais faktors nav formālā mācīšanās, bet gan bērnu brīva lasīšana savam priekam un interesēm. Šāda lasīšana, protams, uzlabo arī bērnu rakstītprasmi, jo viņi iepazīstas ar jaunām gramatiskajām un teksta struktūrām, un lasīšana uzlabo arī pareizrakstību. Tāpēc skolotājiem ir divi lieli izaicinājumi: viens ir iemācīt bērniem lasīt, un otrs ir mudināt viņus turpināt lasīt.

• Lasītprasmes attīstībai jāturpinās vidējā izglītībā un arī pēc tās. Arī profesionālajā izglītībā ir jābūt pieejamiem lasītprasmes speciālistiem. 

• Pusaudži lasa visu laiku, lai gan lielākā daļa šīs lasīšanas notiek ierīcēs. Nākamajām paaudzēm lasīšana notiks digitāli, nevis papīrā. Daudziem bērniem un pieaugušajiem lasīšana galvenokārt būs multimediāla, un tā būs īsa, nevis gara lasīšana. Ejot laikam, vērtēšanas metodēm būs jāpielāgojas šīm jaunajām tekstuālās prezentācijas formām, un būs jāizstrādā jaunas pedagoģijas, lai nodrošinātu, ka pieaugušajiem ir nepieciešamās prasmes, lai viņi varētu būt pārliecināti un kritiski lasītāji.

• Pieaugušo tekstpratība ietekmē ne tikai pašu pieaugušo dzīves, bet arī viņu ģimenes un plašākas kopienas, kuru daļa viņi ir, kā arī ietekmē sabiedrību un valsts iekšzemes kopproduktu.

• Atdeve no ieguldījumiem pieaugušo tekstpratībā ir daudzejāda, piemēram, uzlabota produktivitāte darbā, mājās un sabiedrībā, samazinās vardarbība mājās un sabiedrībā, kā arī lielāka pieaugušo iedzīvotāju daļa ir pilsoniski aktīva. Uzlabojas pieaugušo pašapziņa un veselības psiholoģiskie un fizioloģiskie aspekti, tostarp darbības, kas palīdz smadzenēm augt arī pieaugušā vecumā, kā arī samazinās medicīniskās izmaksas pieaugušajiem novecojot.

• Ir svarīgi, lai skolēni ar lasīšanas grūtībām justos atbalstīti, kā arī, lai viņiem būtu lasīšanas pieredze, kas sagādā prieku un kuru viņi gaida ar nepacietību. To var panākt divos veidos: lasīšana pāros un vienaudžu mācīšana (peer-tutoring). Autori iesaka skolām apsvērt vienas vai abu šo pieeju izmantošanu darbā ar skolēniem ar lasīšanas grūtībām.

Ziņojumā sniegti ieteikumi kā mācīt lasīt, kā iedvesmot lasīšanai, un kā palīdzēt tiem bērniem, kuriem ir lasīšanas grūtības. Sniegti daudzu praktisku pieeju un rīcību apraksti.

Gaišus saulgriežus vēlot,

Viktors

Pārpublicējot, lūdzam norādīt avotu.
Projekts Nr. 4.2.2.5/1/23/I/001 “Dalība starptautiskos izglītības pētījumos izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas attīstībai un nodrošināšanai”

 

Skolu psihologu lomai ir jāpieaug

 OECD Sociālo un emocionālo prasmju pētījums (Survey on Social and Emotional Skills, SSES) atklāj kritiskus skolēnu sociāli emocionālās attīstības modeļus, īpaši agrīnā pusaudžu vecumā. Gan 2019. gada (par ko rakstīts šajā blogā), gan 2023. gada pētījuma cikli parāda sociālo un emocionālo kompetenču samazināšanos bērniem vecumā starp 10 līdz 15 gadiem, īpaši uzticības, enerģijas, optimisma, radošuma un zinātkāres jomā. Ārējie faktori, kas veicina šo emocionālo prasmju samazināšanos, ir

• retāka atgriezeniskā saite no skolotājiem pamatizglītības otrajā posmā,
• mazāk iespēju skolēniem attīstīt sociālās un emocionālās kompetences, un 
• vājinātas skolēnu un skolotāju attiecības. 

Turklāt sociāli ekonomiskais statuss būtiski ietekmē visas sociālās un emocionālās prasmes, un lielāka atšķirīga statusa ietekme ir novērota skolēnu atvērtības un iesaistīšanās jomā. 

Skolu psihologu darba nozīme 

Šīs sociālo un emocionālo prasmju plaisas novēršanā līdzās skolotājiem svarīga loma ir daudziem citiem speciālistiem, tostarp skolu psihologiem – uzsvērts OECD jaunajā publikācijā, kas balstīta Sociālo un emocionālo prasmju pētījuma SSES 2023. gada datos.  Skolu psihologiem ir būtiska un daudzpusīga loma garīgās veselības un labbūtības veicināšanā izglītības iestādēs. Viņu ieguldījums ir gan skolēnu garīgās veselības stiprināšanā, gan iekļaujoša un atvērta skolas klimata veidošanā. Viņu unikālā pozīcija, apvienojot zināšanas gan psiholoģijā, gan izglītībā, ļauj skolu psihologiem būtiski veicināt skolēnu holistisku attīstību. Skolu psihologiem ir arī svarīga loma, atbalstot skolotājus. Stiprinot skolēnu garīgo veselību, skolu psihologi sniedz īpašu atbalstu, kas papildina klases audzinātāju darbu. Izglītības psihologu ietekmi vēl vairāk var pastiprināt viņu sadarbība ar pedagogiem, vecākiem un lēmumu pieņēmējiem. 

Latvijā skolu psihologu darba nozīme augstu novērtēta, izsakot atzinību Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesorei un vadošajai pētniecei, psiholoģijas doktorei Baibai Martinsonei, par viņas un viņas līdzgaitnieku ieguldījumu sociālo un emocionālo prasmju mācību programmu skolēniem un skolotājiem izveidē ne tikai Latvijā, bet arī par līdzdalību rekomendāciju izstrādē Eiropas Savienības izglītības praktiķiem un lēmumu pieņēmējiem sociālo un emocionālo prasmju mācīšanas un iekļaujoša skolu klimata jomā. 

Atbildība par sociālo un emocionālo prasmju mācīšanu

Latvijā regulējums nosaka, ka izglītības programmu īstenotāji, t.i., skolas, nodrošina skolēniem sistēmisku atbalstu sociāli emocionālās kompetences attīstīšanai (sk. Vispārējās izglītības likuma 17. pantu). Savukārt skolotājiem un skolu direktoriem, kuri piedalījās OECD Sociālo un emocionālo prasmju pētījuma 2023. gada cikla aptaujā (Latvijas skolas pētījumā nepiedalījās), tika jautāts, kam būtu jāatbild par skolēnu sociālo un emocionālo prasmju attīstību. Visās pētījuma dalībskolās vecāki un aizbildņi konsekventi tika uzskatīti par galvenajiem, kas ir atbildīgi par skolēnu sociālo un emocionālo mācīšanos (sk. attēlu). Vidēji 86% 10 gadus vecu skolēnu un 83% 15 gadus vecu skolēnu apmeklēja skolas, kurās direktori un skolotāji uzsvēra vecāku atbildību, un īpaši augsts šis īpatsvars bija, piemēram, Helsinkos Somijā (100% gan 10 g. v., gan 15 g. v. skolēniem) un Ukrainā (10 g. v. — 90%, 15 g. v. - 88%). 

Attēlā: Redzējums par atbildības sadalījumu sociālo un emocionālo prasmju mācīšanā atbilstoši skolēnu vecumam - 10 gadus un 15 gadus vecu skolēnu procentuālā daļa skolās, kurās visi skolotāji un direktors bija vienisprātis, ka par sociālo un emocionālo prasmju attīstīšanu ir jāatbild zemāk norādītajiem. 

Avots: OECD Sociālo un emocionālo prasmju pētījuma 2023. gada cikla dati. 

Lai gan vecāki dominē kā galvenie sociālo un emocionālo prasmju ietekmētāji, arī skolotāji un skolu psihologi tika atzīti par nozīmīgiem šo prasmju veidotājiem. Vidēji visās pētījuma norises vietās 63% no visiem skolēniem sākumskolā un 57% pamatizglītības noslēgumā apmeklēja skolas, kurās skolotāji un direktori uzskatīja, ka skolu psihologi ir svarīgi sociālo un emocionālo prasmju attīstības veicinātāji. 

Taču aptauja atklāja arī skolu personāla uztvertās atbildības par sociālo un emocionālo prasmju mācīšanu samazināšanos, pieaugot skolēnu vecumam (sk. attēlu). Sākumskolas skolēniem (10 gadus veciem bērniem) skolotāji, veselības un fiziskās attīstības pedagogi un skolu psihologi tika uzskatīti par vairāk iesaistītiem sociālo un emocionālo prasmju mācīšanā. Pamatizglītības noslēgumā (15 gadus veciem jauniešiem) redzējums par šīs lomas nozīmi mazinājās un skolotāji un skolas psihologi par atbildīgiem sociālo un emocionālo prasmju mācīšanā tiek uzskatīti mazāk. 

Šī tendence varētu atspoguļot uzskatu, ka skolēni ar gadiem iegūst lielāku patstāvību jeb autonomiju, kurā pieaugušajiem vairs nav jāiejaucas. Samazinās arī institucionālais atbalsts sociālo un emocionālo prasmju mācīšanai pusaudža gados, lai gan īpaši 15 gadus veci jaunieši pieredz nopietnus savas attīstības posma izaicinājumus identitātes veidošanās laikā. Patiesībā šīm vecuma posmam, ko papildina ar karjeras izvēli saistītie izaicinājumi, ir vajadzīgs lielāks atbalsts no izglītības profesionāļiem un pieaugušajiem kopumā. 

Viens no krīzi izglītībā veicinošiem pieņēmumiem

Filozofe Hanna Ārente (Hannah Arendt) starp uzskatiem jeb pieņēmumiem, kas noved pie krīzes izglītībā, nosauc pieņēmumu, ka eksistē autonoma bērnu un jaunatnes pasaule vai sabiedrība, ko maksimāli būtu jāpārvalda bērniem un jauniešiem, ar minimālu iejaukšanos no pieaugušo puses. Reālas un normālas attiecības starp bērniem un pieaugušajiem, kuras izriet no fakta, ka visu vecumu cilvēki ir vienmēr un vienlaikus pasaulē reizē, te ir lauztas. Šis pieņēmums būtībā ņem vērā tikai grupu, nevis individuālu bērnu un jaunieti. Bērns un jaunietis šādā grupā ir diezgan bezpalīdzīgs. Emancipēts jeb ‘atbrīvots’ no pieaugušo autoritātes, bērns un jaunietis kļūst nevis brīvs, bet pakļauts savu vienaudžu vairākuma diktātam. Rezultātā bērni un jaunieši tiek it kā izslēgti no pieaugušo pasaules. 

Nereti dzirdam, ka pieaugušie nezina, kā sarunāties ar pusaudžiem, jo jaunieši it kā runājot citādākā valodā un tiem ir citādāka domāšana. Taču, pat ja pieaugušajiem ir šaubas par savām prasmēm, jebkurā gadījumā jaunatne ir daļa no mūsu pasaules, par ko pieaugušajiem jāuzņemas atbildība.  

Jaunā OECD publikācija aicina sniegt papildu atbalstu pusaudžu sociāli emocionālajai attīstībai. Izglītības sistēmas ir atbildīgas par visaptverošu sociālo un emocionālo izglītību pusaudžiem un atbilstošu atbalstu, kas pielāgots viņu unikālajām pārejas vecumposma vajadzībām, nesamazinot atbalstu tieši tad, kad skolēni saskaras ar kritiskām attīstības problēmām.

Projekta kolēģu vārdā,
ar sveicieniem
Viktors

Pārpublicējot, lūdzam norādīt avotu.
Projekts Nr. 4.2.2.5/1/23/I/001 “Dalība starptautiskos izglītības pētījumos izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas attīstībai un nodrošināšanai”

Novelt akmeni no PIAAC datiem

Dalība Pieaugušo prasmju pētījumā Latvijai bija sarežģīta. Iesaistoties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas OECD Starptautiskajā pieaugušo kompetenču novērtēšanas programmā PIAAC (Programme for the International Assessment of Adult Competencies), jau 2018. gadā sākas nepieciešamie priekšdarbi pētījuma īstenošanai. 2019. gadā Izglītības un zinātnes ministrija noslēdza līgumu ar Latvijas Universitāti par pētījuma veikšanu. Starptautiskie standarti un tehniskās prasības pētījuma īstenošanai bija augstas. Sagatavošanos pētījumam un izmēģinājuma pētījuma veikšanu nelabvēlīgi iespaidoja Covid-19 pandēmija, jo, atbilstoši pētījuma noteikumiem, pieaugušo prasmju aptaujai bija jānotiek respondentu dzīvesvietās. 

2022. gadā pētījuma vajadzībām Latvijā tika piešķirts papildus finansējums, nodrošinot iespēju veikt Latvijas pieaugušo iedzīvotāju 16-65 g. v. prasmju testus un aptaujas viņu dzīvesvietās. Arī datu savākšanas posms (ieskicēts LU un SKDS pētnieku ziņojumā) no 2022. gada oktobra beigām līdz 2023. gada jūnija vidum, testējot un aptaujājot vairāk kā 6 000 Latvijas pieaugušo, nebija vienkāršs. 

Visbeidzot izcīnīti, mūsu rīcībā ir reprezentatīvi dati par pieaugušo kompetencēm galvenajās informācijas apstrādes jomās – tekstpratībā, rēķinpratībā un adaptīvajā problēmrisināšanā. Laikposmā no 2025. līdz 2028. gada pētījuma dati ļaus OECD analītiķiem publicēt vairāk kā desmit (!) sējumu, neskaitot pirmo rezultātu ziņojumu 2024. gada decembrī, kas veltīti pieaugušo prasmju un to rezultātu, un iznākumu sakarību pētniecībai. Turklāt, neatkarīgi no šī plānotā darba, OECD uzrunā un aicina datu analīzē iesaistīties zinātnieku kopienu un datu interesentus, publicējot gan datu bāzes, gan rokasgrāmatu datu analīzei. 

Attēlā: Pieaugušo kompetenču līmeņi tekstpratībā, rēķinpratībā un adaptīvajā problēmu risināšanā, Latvija un OECD vidēji

Avots: Pieaugušo prasmju pētījums 2023: Latvija. Valsts apraksts. 

Citējot pētījuma Latvijas rezultātu aprakstu, tekstpratībā 34% Latvijas pieaugušo (OECD vidējais rādītājs 26%) prasmes ir 1. līmenī vai zem tā - 1. līmenī pieaugušie spēj saprast īsus tekstus un sakārtotus sarakstus, kuros informācija ir skaidri norādīta, spēj atrast konkrētu informāciju un identificēt atbilstošās saites. Tie, kuru prasmes ir zemākas par 1. līmeni, spēj saprast īsus, vienkāršus teikumus. Spektra pretējā galā ir 6% Latvijas pieaugušo (OECD vidējais rādītājs 12%), kuri sasniedza 4. vai 5. līmeni tekstpratībā un parādīja augstu sniegumu. Šie pieaugušie spēj saprast un izvērtēt garus, informatīvi piesātinātus tekstus vairākās lappusēs, aptvert sarežģītas vai slēptas nozīmes un izmantot priekšzināšanas, lai saprastu tekstus un izpildītu uzdevumus. 

Steidzami risināmie izpētes jautājumi būtu noskaidrot, kādas sakarības ir saistītas ar salīdzinoši lielo īpatsvaru zemajām prasmēm (1. līmenī un zemāk), un kā šīm sakarībām jāmainās, lai zemo prasmju īpatsvars mazinātos. Līdzīgi, jāskaidro iespējas pieaugt Latvijas pieaugušo augstākām prasmēm, jo īpaši tekstpratībā un adaptīvajā problēmrisināšanā, un arī rēķinpratībā. 

Vēsture liecina, ka augstāka līmeņa tekstpratība starp iedzīvotājiem ir demokrātiskas valsts pastāvēšanas un drošības jautājums. 20. gadsimta sākumā neatkarību un demokrātiskas attīstības ceļu Somija, Igaunija, Latvija un Lietuva izcīnīja, jo šo zemju iedzīvotāju lasītprasme bija daudz augstāka par citviet impērijā dzīvojošo lasītprasmi. 

PIAAC pētījums rāda, ka arī mūsdienās Somijas iedzīvotāju prasmes ir izpētes un sekošanas vērtas. Lielākajā daļā valstu, kas piedalījās pētījuma iepriekšējā ciklā pirms desmit gadiem, pieaugušo prasmes ir vai nu samazinājušās, vai palikušas nemainīgas starp diviem prasmju apsekojuma cikliem. Tekstpratība ir ievērojami uzlabojusies tikai divās valstīs – Somijā un, nedaudz mazākā mērā, Dānijā. Tā palikusi nemainīga 14 valstīs un ievērojami samazinājās 11 valstīs. Rēķinpratība ir ievērojami uzlabojusies 8 valstīs un no tām visvairāk – Somijā un Singapūrā. Tā palikusi nemainīga 12 valstīs un samazinājusies 7 valstīs. 

Augstāko līmeņu tekstpratība ir saistīta ar kritisko domāšanu, medijpratību, uzticēšanos, pilsonisko kompetenci un līdzdalību. Tieši augstākā līmeņa lasītprasme, - teikts 2023. gada Ļubļanas Lasīšanas manifestā, - ir visiedarbīgākais rīks analītiskās un kritiskās domāšanas attīstībai. Tā attīsta izziņas spējas un trenē pacietību iemaņu apguvē, paplašina mūsu spriestspēju, attīsta saprātīgu empātiju un iecietību pret viedokļu daudzveidību – sociālās iemaņas, bez kurām nav iedomājami informēti demokrātiskas sabiedrības pilsoņi. (Vairāk par lasītprasmes sociālo un politisko nozīmi – intervijā ar manifesta autoriem). 

Pieaugušo prasmju pētījuma dati, prasmīgi nolasīti, interpretēti un likti lietā, palīdzēs stiprināt sabiedrības noturību pārmaiņās un trauksmainos pavērsienos.

Projekta kolēģu vārdā,
ar sveicieniem
Viktors 

Pārpublicējot, lūdzam norādīt avotu. 

Projekts Nr. 4.2.2.5/1/23/I/001 "Dalība starptautiskos izglītības pētījumos izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas attīstībai un nodrošināšanai"

Aspazijas dienas dati

Aspazijas dzimšanas diena ir piemērotākā pārdomām par sieviešu izcilības rādītājiem gan Latvijā, gan starptautiski. Starp Latvijas pieaugušajiem 25 līdz 34 gadu vecuma grupā 57% sieviešu ir augstākā izglītība.

 1. attēls. Iedzīvotāji ar augstāko izglītību Latvijā, 25-34 g.v.

 Avots: “Īsumā par izglītību 2024”, A1.2 tabula. OECD (2024), Education at a Glance 2024: OECD Indicators, OECD Publishing, Paris, https://doi.org/10.1787/c00cad36-en

OECD jeb Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstīs vidēji šis rādītājs ir attiecīgi 54% un 41%. Atšķirība starp sieviešu un vīriešu izglītību šajā rādītājā Latvijai ir lielāka. 

Aspazijas 160 gadu jubilejas pasākumi nupat notikuši gan Rīgā, gan Šveices pilsētā Lugano. Atmiņās par šo izcilo personību tiek uzsvērts - īpaša nozīme dzejnieces personības attīstībā bija viņas mātes Margrietas Rozenbergas lēmumam dot meitai labu izglītību. 

Nodrošināt un iegūt labu izglītību ir dziļi un tradicionāli iesakņojies lēmums, kas caurvij mūsu sabiedrību un latviešu kopienu cauri gadsimtiem. Spilgts ir pirms pāris gadiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā eksponētais piemērs par latvieti Ritu Grīsli (pēc laulībām – Sēju, 1935-2022), kura, mācoties zobārstniecības fakultātē Oregonas Universitātē, ASV, savā studiju kursā bija vienīgā sieviete starp 79 vīriešiem. Pēc zobārstes diploma saņemšanas 1960. gadā, viņa atvēra savu zobārstniecības privātpraksi ASV pilsētā Jūdžinā. 

Aspazijas vārdā iekodētā saikne ar sengrieķu kultūru (mazliet par tās aktualitāti mūsdienās – šajā blogā), cita starpā norāda uz jēdzienu aretê (ἀρετή) kā prasmi harmonizēt dažādus dzīves mērķus, izdarīt pareizās izvēles un sasniegt iecerēto. Izvēlēties un sasniegt labāko. 

OECD nepagurstoši skaidro, ka, gan augstākā izglītība, gan augstākas prasmes ir saistītas ar salīdzinoši labākiem darba tirgus, ekonomiskajiem, sociālajiem un veselības ieguvumiem. Šajā gadījumā labāka izglītība un prasmes nav pašmērķis - tas ir tikai līdzeklis labākai, piepildītākai dzīvei un sabiedrības uzplaukumam. 

Uz Latvijas sieviešu izcilību norāda arī OECD marta blogs par sieviešu līdzdalību zinātnē un pētniecībā – aprēķini rāda, ka Latvija ir pirmajā vietā starp OECD valstīm, ja salīdzina sieviešu, kuras darbojas pētniecībā, īpatsvaru.

2. attēls. Pētniecībā iesaistītās sievietes OECD valstīs, 2021. g.

Avots: OECD blogs. OECD aprēķini, balstoties Eurostat datos. 

Uz šīs ievērojamās nots atvados ar sirsnīgiem sveicieniem Latvijas sieviešu dienā – Aspazijas dienā!

Projekta komandas vārdā,
Viktors

Pārpublicējot, lūdzam norādīt avotu.

Projekts Nr. 4.2.2.5/1/23/I/001 "Dalība starptautiskos izglītības pētījumos izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas attīstībai un nodrošināšanai"

Kad lasītprasme ir visas skolas prioritāte, rezultāti neizpaliek

No 3. līdz 21. martam ceturtajām klasēm norisinās Starptautiskā lasītprasmes novērtēšanas pētījuma PIRLS 2026 izmēģinājuma pētījums. Tas nozīmē, ka pētījuma izlasē iekļuvušajās skolās 953 ceturto klašu skolēni praksē izmēģinās, kā ir sagatavoti lasītprasmes uzdevumi un skolēnu aptauja, lai sekmīgi un kvalitatīvi varētu veikt galveno pētījumu jau 2026. gadā. 

Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Izglītības pētījumu institūta pētnieki ir veikuši lielu darbu, nodrošinot lasītprasmes vērtēšanas tekstu, uzdevumu un aptaujas jautājumu tulkošanu, pārbaudi un precizēšanu. Latvijā ceturto klašu lasītprasmes pētījums pirmo reizi notiks digitālajā vidē, tādēļ izmēģinājuma pētījuma laikā pētījuma administratori skolās sekos līdzi, lai datorizētais tests norit bez aizķeršanās.

Iepriekšējā jeb 2021. gada PIRLS pētījuma cikla rezultāti rādīja, ka Latvijas sākumskolas skolēnu sniegums, lai arī joprojām augstāks par pētījuma dalībvalstu vidējo, tomēr bija ievērojami krities, salīdzinājumā ar Latvijas ceturto klašu skolēnu sniegumu 2016. gadā. Kritums par 30 punktiem ir signāls pieaugušajiem, - gan izglītības profesionāļiem, gan bērnu vecākiem, - ka bērnu lasītprasmes attīstīšanai valstī nepieciešama visu iesaistīto kopīga un iedarbīgāka rīcība. 

Valsts izglītības informācijas sistēmas (VIIS) vietnē var iepazīties ar uzskatāmiem datiem par Latvijas sākumskolas skolēnu lasītprasmi, gan atbilstoši skolēnu dzimumam, gan skolas atrašanās  vietai (pilsēta/lauki), un redzēt lasītprasmes snieguma saistību ar dažādiem rādītājiem (lasītprieks, piederības sajuta skolai, pāridarījumi, biežs izsalkums, nogurums, u.c.).

Attēlā: Starptautiskā lasītprasmes novērtēšanas pētījuma PIRLS 2021 skolēnu aptaujas dati, Valsts izglītības informācijas sistēma (VIIS)

PIRLS dati ļoti skaidri parāda, ka skolēnu akadēmiskās prasmes (šajā gadījumā – lasītprasme) ir saistītas ar to, kā bērni emocionāli un fiziski ikdienā jūtas. Un, tas ir spēkā neatkarīgi no skolas atrašanās vietas - vai tie būtu attāli lauki, ciems vai piepilsēta, liela vai maza pilsēta, - augstāks sniegums lasītprasmē ir saistīts ar bērna mazāku nogurumu un izsalkumu, un lielāku fizisko drošību un emocionālo atbalstu, ko bērns saņem.  

Balstoties PIRLS rezultātos un datos, un pateicoties Izglītības pētījumu institūta pētnieku veiktajai padziļinātai izpētei, ir pieejama arī informācija par to, ko darījušas un dara tās Latvijas skolas, kuru rezultāti, pretēji vairumam citu Latvijas skolu, 2021. gadā nevis kritās, bet paaugstinājās, salīdzinot ar 2016. gadu. Pētnieku sagatavotais materiāls ir kodolīgs apkopojums ar labas prakses piemēriem un ieteikumiem. Latvijas skolēnu lasītprasme ievērojami paaugstināsies, kad arī pārējās skolas sekos augstākā snieguma skolu piemēram un ieviesīs savā praksē pieejas, ko Latvijā īsteno augstākā snieguma skolas:

• Augstākā snieguma skolās bērni lasa bieži un, galvenais, regulāri.
• Skolēni lasa grāmatas par tematiem, kas viņus interesē un aizrauj, tāpēc viņi lasa ar prieku. 
• Skolas sadarbojas ar ģimenēm, nodrošinot, ka bērni lasa arī mājās. Ja sadarbība ar ģimeni neizveidojas, bērnam tiek nodrošinātas regulāras lasīšanas iespējas skolā, pie skolotāja, atbalsta personālā, vai pie skolas vadības. 
• Sākumskolas klasē ir savs grāmatu krājums/bibliotēka, jo grāmatas ir iespējami tuvāk bērnam un aizsniedzamas.
• Skolās, kurās lasītprasme ir visas skolas prioritāte, rezultāti neizpaliek.
  

Kā pavediens šo skolu praksei cauri vijas rūpes par katru bērnu.

Projekta kolēģu vārdā,
ar sveicieniem
Viktors

Pārpublicējot, lūdzam norādīt avotu.
Projekts Nr. 4.2.2.5/1/23/I/001 "Dalība starptautiskos izglītības pētījumos izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas attīstībai un nodrošināšanai"

CERI stiprina izglītības pētījumu izmantošanu

 

7. februārī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas OECD Izglītības pētniecības un inovācijas centrs CERI publicējis ziņojumu “Ikvienam rūp dažkārt izmantot izglītības pētījumus” (Everybody Cares About Using Education Research Sometimes).  

Publikācija apkopo un salīdzina 288 ar zināšanu mobilizēšanu (knowledge mobilisation) izglītībā saistītu organizāciju no 34 valstīm atbildes uz 2023. gada aptaujas jautājumiem par aktivitātēm un praksi pētījumu izmantošanā.  

Autoru izveidotā zināšanu mobilizēšanas siltumkarte rāda dažāda veida organizāciju īpatsvaru, kuras intensīvi īsteno katru no siltumkartē nosauktajām darbībām. Karte rāda, ka organizācijas visvairāk ieguldās pētniecības rezultātu komunikāciju kanālu izveidē un uzturēšanā, taču vismazāk – zināšanu starpnieku jeb to, kuri pētniecības rezultātus nodod to lietotājiem, kapacitātes paaugstināšanā.  

Publikācijā minēti labas prakses piemēri, kas palīdz tuvināt pētījumus to lietotājiem, piemēram, mācot zināšanu starpniecības (knowledge brokerage) prasmes topošajiem skolotājiem un pētniekiem, vai organizējot skolotājiem profesionālās pilnveides kursus par pētījumu veikšanu vai to rezultātu izmantošanu. Protams, mācības par pētījumu izmantošanu vajadzīgas gan ministriju, gan pašvaldību darbiniekiem. Publikācijā citēta kāda Norvēģijas Izglītības un pētniecības ministrijas darbiniece, sakot, ka mācīšanās ministrijā lielākoties notiek kā mācīšanās darot.  

Uzmanību piesaista sniegto viedokļu par pētniecības izmantošanu salīdzinājums starp ministrijām un citām organizācijām. Ziņojums aicina pārdomāt par veidiem, kā zināšanu mobilizēšana būtu labāk koordinējama un komunicējama sistēmas līmenī.  

Atsevišķa nodaļa ziņojumā veltīta aktivitāšu, kas mobilizē zināšanas jeb ņem talkā pētījumu rezultātus, novērtēšanai. Novērtēšana izpaužas ne tikai īstenojot resursietilpīgas metodoloģijas, kas var nebūt vajadzīgas katrai iniciatīvai. Novērtēšana nozīmē arī veicināt vērtējošas domāšanas organizācijas kultūru, pastāvīgu pārdomu, refleksijas un atgriezeniskās saites kultūru, kas veicinātu eksperimentēšanas un apzinātas riska uzņemšanās domāšanu. 

Vērtējošā domāšana ir kas tāds, kurā var iesaistīties ikviens organizācijas darbinieks. OECD Rokasgrāmatā inovatīvām mācību vidēm (The OECD Handbook for Innovative Learning Environments) ir aprakstīti vairāki veidi, kā praktizēt vērtējošo domāšanu. Piemēram, 

• skaidri apsverot un/vai pārskatot pamatdarbības nodomus, teorētisko/idejisko pamatojumu un paredzamo ietekmi,
• iesaistot ieinteresētās puses kritiskās domāšanas procesā par savu darbību,
• izstrādājot skaidru redzējumu par dažādu vērtēšanas jautājumu un procesu priekšrocībām, u.c. 

Ziņojums aicina pārdomāt datu un pētījumu rezultātu izmantošanu izglītības politikā  un skolu praksē, sekmējot izpratni, kā varam gūt no šīs izmantošanas vēl vairāk. Ir vērts arī apsvērt, kas paveicams, lai pētniecības izmantošanā atbalstītu sadarbības partnerus, citas ieinteresētās organizācijas.

Gan izglītības ministrijām, gan pašvaldībām būtu ieguvums, veicot zināšanu starpnieku kartējumu  valstī vai pašvaldībā, un pārdomājot lomu, kāda tiem ir vai kādai tai vajadzētu būt, lai stiprinātu zināšanu lomu sabiedrībā. 

Šis ziņojums ir trešais OECD publikāciju sērijā par pētniecības ietekmes stiprināšanu izglītības politikā un praksē (pirmie divi: Who Cares about Using Education Research in Policy and Practice? un Who Really Cares about Using Education Research in Policy and Practice?).  

Ja Jums ir interese par šo tematiku un laiks nākamajā ceturtdienā, 13. februārī, pl. 14.00-15.30 (LV laiks), tad OECD CERI aicina reģistrēties un paklausīties ziņojuma tiešsaistes prezentāciju.  

Projekta kolēģu vārdā,
ar sveicieniem
Viktors 

 

Pārpublicējot, lūdzam norādīt avotu.

Projekts Nr. 4.2.2.5/1/23/I/001 "Dalība starptautiskos izglītības pētījumos izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas attīstībai un nodrošināšanai"