OECD Sociālo un emocionālo prasmju pētījums (Survey on Social and Emotional Skills, SSES) atklāj kritiskus skolēnu sociāli emocionālās attīstības modeļus, īpaši agrīnā pusaudžu vecumā. Gan 2019. gada (par ko rakstīts šajā blogā), gan 2023. gada pētījuma cikli parāda sociālo un emocionālo kompetenču samazināšanos bērniem vecumā starp 10 līdz 15 gadiem, īpaši uzticības, enerģijas, optimisma, radošuma un zinātkāres jomā. Ārējie faktori, kas veicina šo emocionālo prasmju samazināšanos, ir
- retāka atgriezeniskā saite no skolotājiem pamatizglītības otrajā posmā,
- mazāk iespēju skolēniem attīstīt sociālās un emocionālās kompetences, un
- vājinātas skolēnu un skolotāju attiecības.
Turklāt sociāli ekonomiskais statuss būtiski ietekmē visas sociālās un emocionālās prasmes, un lielāka atšķirīga statusa ietekme ir novērota skolēnu atvērtības un iesaistīšanās jomā.
Skolu psihologu darba nozīme
Šīs sociālo un emocionālo prasmju plaisas novēršanā līdzās skolotājiem svarīga loma ir daudziem citiem speciālistiem, tostarp skolu psihologiem – uzsvērts OECD jaunajā publikācijā, kas balstīta Sociālo un emocionālo prasmju pētījuma SSES 2023. gada datos. Skolu psihologiem ir būtiska un daudzpusīga loma garīgās veselības un labbūtības veicināšanā izglītības iestādēs. Viņu ieguldījums ir gan skolēnu garīgās veselības stiprināšanā, gan iekļaujoša un atvērta skolas klimata veidošanā. Viņu unikālā pozīcija, apvienojot zināšanas gan psiholoģijā, gan izglītībā, ļauj skolu psihologiem būtiski veicināt skolēnu holistisku attīstību. Skolu psihologiem ir arī svarīga loma, atbalstot skolotājus. Stiprinot skolēnu garīgo veselību, skolu psihologi sniedz īpašu atbalstu, kas papildina klases audzinātāju darbu. Izglītības psihologu ietekmi vēl vairāk var pastiprināt viņu sadarbība ar pedagogiem, vecākiem un lēmumu pieņēmējiem.
Latvijā skolu psihologu darba nozīme augstu novērtēta, izsakot atzinību Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesorei un vadošajai pētniecei, psiholoģijas doktorei Baibai Martinsonei, par viņas un viņas līdzgaitnieku ieguldījumu sociālo un emocionālo prasmju mācību programmu skolēniem un skolotājiem izveidē ne tikai Latvijā, bet arī par līdzdalību rekomendāciju izstrādē Eiropas Savienības izglītības praktiķiem un lēmumu pieņēmējiem sociālo un emocionālo prasmju mācīšanas un iekļaujoša skolu klimata jomā.
Atbildība par sociālo un emocionālo prasmju mācīšanu
Latvijā regulējums nosaka, ka izglītības programmu īstenotāji, t.i., skolas, nodrošina skolēniem sistēmisku atbalstu sociāli emocionālās kompetences attīstīšanai (sk. Vispārējās izglītības likuma 17. pantu). Savukārt skolotājiem un skolu direktoriem, kuri piedalījās OECD Sociālo un emocionālo prasmju pētījuma 2023. gada cikla aptaujā (Latvijas skolas pētījumā nepiedalījās), tika jautāts, kam būtu jāatbild par skolēnu sociālo un emocionālo prasmju attīstību. Visās pētījuma dalībskolās vecāki un aizbildņi konsekventi tika uzskatīti par galvenajiem, kas ir atbildīgi par skolēnu sociālo un emocionālo mācīšanos (sk. attēlu). Vidēji 86% 10 gadus vecu skolēnu un 83% 15 gadus vecu skolēnu apmeklēja skolas, kurās direktori un skolotāji uzsvēra vecāku atbildību, un īpaši augsts šis īpatsvars bija, piemēram, Helsinkos Somijā (100% gan 10 g. v., gan 15 g. v. skolēniem) un Ukrainā (10 g. v. — 90%, 15 g. v. - 88%).
Attēlā: Redzējums par atbildības sadalījumu sociālo un emocionālo prasmju mācīšanā atbilstoši skolēnu vecumam - 10 gadus un 15 gadus vecu skolēnu procentuālā daļa skolās, kurās visi skolotāji un direktors bija vienisprātis, ka par sociālo un emocionālo prasmju attīstīšanu ir jāatbild zemāk norādītajiem.
Avots: OECD Sociālo un emocionālo prasmju pētījuma 2023. gada cikla dati.
Lai gan vecāki dominē kā galvenie sociālo un emocionālo prasmju ietekmētāji, arī skolotāji un skolu psihologi tika atzīti par nozīmīgiem šo prasmju veidotājiem. Vidēji visās pētījuma norises vietās 63% no visiem skolēniem sākumskolā un 57% pamatizglītības noslēgumā apmeklēja skolas, kurās skolotāji un direktori uzskatīja, ka skolu psihologi ir svarīgi sociālo un emocionālo prasmju attīstības veicinātāji.
Taču aptauja atklāja arī skolu personāla uztvertās atbildības par sociālo un emocionālo prasmju mācīšanu samazināšanos, pieaugot skolēnu vecumam (sk. attēlu). Sākumskolas skolēniem (10 gadus veciem bērniem) skolotāji, veselības un fiziskās attīstības pedagogi un skolu psihologi tika uzskatīti par vairāk iesaistītiem sociālo un emocionālo prasmju mācīšanā. Pamatizglītības noslēgumā (15 gadus veciem jauniešiem) redzējums par šīs lomas nozīmi mazinājās un skolotāji un skolas psihologi par atbildīgiem sociālo un emocionālo prasmju mācīšanā tiek uzskatīti mazāk.
Šī tendence varētu atspoguļot uzskatu, ka skolēni ar gadiem iegūst lielāku patstāvību jeb autonomiju, kurā pieaugušajiem vairs nav jāiejaucas. Samazinās arī institucionālais atbalsts sociālo un emocionālo prasmju mācīšanai pusaudža gados, lai gan īpaši 15 gadus veci jaunieši pieredz nopietnus savas attīstības posma izaicinājumus identitātes veidošanās laikā. Patiesībā šīm vecuma posmam, ko papildina ar karjeras izvēli saistītie izaicinājumi, ir vajadzīgs lielāks atbalsts no izglītības profesionāļiem un pieaugušajiem kopumā.
Viens no krīzi izglītībā veicinošiem pieņēmumiem
Filozofe Hanna Ārente (Hannah Arendt) starp uzskatiem jeb pieņēmumiem, kas noved pie krīzes izglītībā, nosauc pieņēmumu, ka eksistē autonoma bērnu un jaunatnes pasaule vai sabiedrība, ko maksimāli būtu jāpārvalda bērniem un jauniešiem, ar minimālu iejaukšanos no pieaugušo puses. Reālas un normālas attiecības starp bērniem un pieaugušajiem, kuras izriet no fakta, ka visu vecumu cilvēki ir vienmēr un vienlaikus pasaulē reizē, te ir lauztas. Šis pieņēmums būtībā ņem vērā tikai grupu, nevis individuālu bērnu un jaunieti. Bērns un jaunietis šādā grupā ir diezgan bezpalīdzīgs. Emancipēts jeb ‘atbrīvots’ no pieaugušo autoritātes, bērns un jaunietis kļūst nevis brīvs, bet pakļauts savu vienaudžu vairākuma diktātam. Rezultātā bērni un jaunieši tiek it kā izslēgti no pieaugušo pasaules.
Nereti dzirdam, ka pieaugušie nezina, kā sarunāties ar pusaudžiem, jo jaunieši it kā runājot citādākā valodā un tiem ir citādāka domāšana. Taču, pat ja pieaugušajiem ir šaubas par savām prasmēm, jebkurā gadījumā jaunatne ir daļa no mūsu pasaules, par ko pieaugušajiem jāuzņemas atbildība.
Jaunā OECD publikācija aicina sniegt papildu atbalstu pusaudžu sociāli emocionālajai attīstībai. Izglītības sistēmas ir atbildīgas par visaptverošu sociālo un emocionālo izglītību pusaudžiem un atbilstošu atbalstu, kas pielāgots viņu unikālajām pārejas vecumposma vajadzībām, nesamazinot atbalstu tieši tad, kad skolēni saskaras ar kritiskām attīstības problēmām.
Projekta kolēģu vārdā,
ar sveicieniem
Viktors
Pārpublicējot, lūdzam norādīt avotu.
Projekts Nr. 4.2.2.5/1/23/I/001 “Dalība starptautiskos izglītības pētījumos izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas attīstībai un nodrošināšanai”
